Projekts „ARTE” Koknesē

Jau desmito gadu Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas pedagogi un audzēkņi piedalās Comenius starptautiskajos projektos. Tādēļ gribam atskatīties uz paveikto un parādīt, ko šādi projekti dod skolēniem.

Tā kā projekts ir starptautisks, tā konferences notiek pēc kārtas visās dalībvalstīs, un vairākkārt tikšanās norisinājušās arī Koknesē. Arī šogad aprīļa vidū pie mums notika Comenius starptautiskā projekta konference. Šis 2 gadus ilgais projekts „ARTE” jeb „Art Rocks Troughout Europe” veltīts mākslai, un, gatavojoties katrai tikšanās reizei, skolēni vairāk iepazīst divas dažādas mākslas jomas, atklājot saistību starp tām. Tā arī šoreiz izvēlējāmies šķietami tik atšķirīgas jomas kā portretu glezniecība, ko varētu raksturot kā individuālu, intīmu un statisku mākslu, un teātri, kas savukārt ir kolektīva, dinamiska un arī gaistoša māksla, taču abas vieno tas, ka tiek atklātas cilvēku emocijas. Turklāt kā vienā, tā otrā mākslas jomā nozīme ir dažādiem skatītājam redzamiem priekšmetiem, tai skaitā aksesuāriem, kas palīdz atveidot situāciju, noskaņu, laikmetu.

Tādēļ mājas darbā jaunieši pētīja savu valstu gleznotāju veikumu, veidoja par to prezentācijas, iepazina dažādus teātra veidus (ēnu teātri, kustību teātri, mūziklu, leļļu teātri, pantomīmu, 2 dramatiskā teātra žanrus – traģēdiju un komēdiju). Konferences sākumā visi sadalījās grupās atbilstīgi izvēlētajam teātra veidam, izlozēja aksesuāru (tās bija dažādas cepures) un dažu dienu laikā, izmantojot visus 7 minētos teātra veidus, sagatavoja saistošu uzvedumu, kam paši bija gan dramaturgi, gan kostīmu mākslinieki, gan horeogrāfi un režisori. Noslēguma vakarā šī izrāde priecēja vecākus, skolotājus, skolasbiedrus un citus interesentus.

Protams, tas nebija viss, ko skolēni piedzīvoja un izdarīja projekta laikā. Bet par to sīkāk stāsta paši dalībnieki.

Gatavošanās

Projekta „Comenius ARTE” vizīte Latvijā, protams, bija ļoti gaidīts notikums. Kā jau pirms katra liela pasākuma, arī pirms projekta vizītes Koknesē notika pamatīga un cītīga gatavošanās, lai viss izdotos tā, kā iecerēts!

Lai gan lielais notikums bija gaidāms tikai aprīlī, pirmie nopietnie sagatavošanās darbi notika jau decembrī, kad sākām meklēt skolēnus, kuri uzņems projekta dalībniekus no ārzemēm. Lielu atsaucību šajā ziņā izrādīja arī skolēni, kuri līdz šim nepiedalījās projektā. Ap šo laiku sāka arī veidoties vizītes programmas uzmetums. Decembrī bija atlikuši gandrīz 5 mēneši līdz gaidāmajai vizītei, tāpēc tas viss šķita tik tāls un īsta uztraukuma vēl nebija.

Tā jau bija pienākušas februāra beigas, kad pirmajā plānā bija vizīte Itālijā. Tad tika arī pilnīgi precizēts, kādu mājas darbu uzdosim un kā mūsu latviešu meitenes to prezentēs Itālijā. Godīgi sakot, arī tad aprīlis likās vēl tālu.

Un tad jau klāt bija marts. Notika pamatīgas sapulces, kurās sadalījām uzdevumus, izvēlējāmies darba grupu vadītājus un daudz ko citu. Lāsma sāka veidot darbu plānu, un, pat īsti to neizlasot, tas likās milzīgs. Arī es pats tiku pie dažiem veicamajiem darbiem, un tad jau klāt bija patīkamais uztraukums.

Aprīlim sākoties, man likās mazliet neticami, ka viss jau ir tik tuvu – vairs tikai 2 nedēļas. Beidzot uzzinājām (ārzemnieki atsūtīja ziņas par savām grupām), kuru skolēnu katrs uzņemsim. Kad sazinājos ar savu viesi, viņš pateica, ka īsti nav drošs, vai varēs ierasties. Beigu beigās sanāca tā, ka viņš patiešām nevarēja ierasties, bet es tomēr uzņēmu citu skolēnu no Vācijas. Paralēli sarakstei ar manu viesi pievērsos arī saviem uzdevumiem, jo visu biju atstājis uz pēdējo brīdi. Mans galvenais uzdevums bija sagatavot karaokes vakaru. Meklējot un kārtojot dziesmas, mani visu laiku nepameta doma: „Ko darīt, ja neviens nedziedās?”

8. aprīlis, atlikusi nedēļa līdz lielajam notikumam. Ziema lēnām sāka atkāpties, un mēs sapratām, ka nākamajā nedēļā dubļu būs daudz. Šajā nedēļā arī sākām aktīvi izmēģināt mazo atklāšanas izrādi, kuru mēs, vienpadsmitklasnieki, jau bijām spēlējuši Ziemassvētkos, taču atklāšanai, protams, mums to nācās pārtulkot angļu valodā. Nedēļas otrajā pusē noformējām dažas sienas skolā – izveidojām „Comenius sienas”, kur salīmējām plakātus no dažādām vizītēm uz ārzemēm. Protams, notika vēl pēdējā sapulce, kad salikām visus punktus uz „i”. Brīvdienās vēl paskatījos dažus video par un ap ēnu teātri, jo biju viens no septiņiem darba grupu vadītājiem un mūsu grupai bija jābūt lietas kursā par šo teātra veidu.

Klāt jau bija 15. aprīlis. It kā jau zinājām, ka ārzemju viesi ieradušies Rīgā, tomēr vēl tas šķita neticami: „Viņi jau rīt būs Koknesē?”. Pirmdien – vēl pēdējie sagatavošanas darbi, vēl pēdējie mēģinājumi atklāšanas izrādei, un tad jau klāt otrdienas rīts – sākās projekta nedēļa!

(Kristaps Paļskis, 11. klase)

Otrdiena, 16. aprīlis

Otrdiena bija tā diena, kad visa projekta tikšanās sākās. 10 cilvēki no mūsu skolas bija pieteikušies braukt uz Rīgu, sagaidīt ciemiņus un pavadīt tur dienu ar viņiem, arī es biju tai skaitā. Mēs izbraucām 9.30 un apmēram pēc divām stundām bijām galā, devāmies uz Vecrīgu, Doma laukumu, jo tur bija norunāta tikšanās visiem. Mēs,latvieši, ieradāmies pirmie, tomēr jau pēc pāris minūtēm atnāca pirmie viesi – spāņi, tad jau vācieši, itāļi un nīderlandieši. Kad visi beidzot bija ieradušies, sasveicinājāmies, un sajūtas, kas pārņēma tajā brīdī, bija dažādas – gan prieks un sajūsma, gan arī satraukums un neziņa.

Pēc satikšanās sākās otrā daļa – ekskursija. Pirmais objekts – Nacionālais teātris.Tur mums bija dota iespēja apskatīt, kā norit darbība aiz skatuves, un tas patiešām bija interesanti: redzējām gan, kā veido dekorācijas un tērpus, gan arī visu tehniku, kas saistīta ar skatuvi. Vēl gide mums mazliet pastāstīja par Nacionālā teātra vēsturi, saņēmām kartītes ar papildus informāciju par teātri.

Bijām jau diezgan noguruši, tādēļ devāmies paēst Rīgas Valsts tehnikuma ēdnīcā. Sarunas pie galda bija ļoti aizrautīgas, jo viesi izrādīja lielu interesi gan par ēdieniem, gan arī par ēdienu nosaukumiem. Jāatzīst, ka bija lieli centieni izrunāt daudzus latviešu vārdus un rezultāti nebija nemaz tik slikti. Laiks mūs lutināja, tādēļ pēc maltītes ieturēšanas devāmies uz tuvāko parku, piesēdām un pagozējāmies saulītē.

Nākamais plānā bija jauniešu teātra studijas „Vinnijs” izrāde „Pērs Gints”, tādēļ gājām uz Mazo Ģildi. Izrāde bija latviešu valodā, šī ziņa mūsu viesiem nebija pārāk iepriecinoša, tomēr visu izrādes laiku zālē bija pilnīgs klusums, varētu domāt,ka kaut kas no šīs izrādes mūsu viesus tomēr aizrāva. Pēc izrādes mūsu ciemiņiem viss saturs tika izstāstīts angļu valodā. Bija arī iespēja parunāties ar aktieriem, kuri bija salīdzinoši jauni, apmēram vidusskolēnu vecumā. Daži no viņiem ar teātri aizraujas tikai vienu gadu, daži 5, bet citi pat 10 gadus!

Mūsu ekskursija Rīgā bija jau gandrīz beigusies, viesiem bija laiks doties uz savām viesnīcām pēc mantām, mēs gājām līdzi un palīdzējām, mūsu ārzemju viesi ļoti ātri paņēma visu vajadzīgo, un mēs visi varējām doties uz autobusu.

Ap sešiem vakarā mēs uzsākām ceļu uz Koknesi, gan ar apstāšanos „Lido”, kur atkal ieturējām burvīgu maltīti, parunājām un iegādājāmies suvenīrus mūsu viesiem. Paredzētā stunda paskrēja vēja spārniem, un mēs devāmies uz Koknesi.

Jau izkāpjot no autobusa, mūs sagaidīja pārsteigums: trīs projekta dalībnieki, tērpušies ļoti interesantos tērpos,ar lāpām rokās, pavadīja mūs uz Blaumaņa pagalmu, kur notika projekta konferences atklāšana. Gan viesi, gan mēs paši vērojām mūsu jauniešu iestudētu lugu angļu valodā. Izrāde neatstāja vienaldzīgu nevienu, smaidi mijās ar smiekliem visu uzveduma laiku. Tad sekoja teatralizēta svinīga zvēresta nodošana, kurā visi dalībnieki solījās būt radoši, atbalstīt cits citu, kārtīgi sagatavot savas lomas un neaizmirst tekstu.

Pēc tam palīdzējām mūsu viesiem paņemt mantas un devāmies mājās, kur, protams, iepazīstinājām viesus ar savām ģimenēm. Pirmā diena bija aizvadīta.

(Santa Bogdane, 9. klase)

Trešdiena, 17. aprīlis

Bija sākusies pirmā nopietnā projekta darba diena.

No paša rīta bija ievadpasākums, kuru atklāja mūsu meitenes Līva Lazdiņa, Nora Krēgere un Andra Āboliņa. Kad bija beidzies latviešu priekšnesums, vērojām viesu prezentācijas un viņu paveiktos mājasdarbus, kuros ciemiņi „atdzīvināja” kādu viņu valsts gleznotāja portretu nelielā, bet asprātīgā teātra uzvedumā, turklāt tika izmantoti dažādi teātra veidi. Pēc tam sadalījāmies darba grupās, kuras nemainījās visu nedēļu, kā arī saņēmām precīzu uzdevumu, kas tad īsti mums ir jāizdara šīs nedēļas laikā.

Pēc iepazīšanās pasākuma viesi 8 mazās grupiņās (lai varētu pilnvērtīgi izbaudīt stundas norisi) devās uz dažādām klasēm. Apmeklējot mācību stundas, viesi labāk varēja iepazīt mūsu skolu, skolēnus, skolotājas un telpas, kurās mācāmies.

Vēlāk, pēc uzkodām, mums visiem kopā bija pirmā nodarbība – kustību nodarbība. Par to mums ir jāpateicas mūsu skolas absolventei un kādreizējai starptautiskā projekta dalībniecei Baibai Miķelsonei, kas šo nodarbību vadīja. Tā bija ļoti interesanta, tās laikā mēs labāk iepazinām viens otru, kas noteikti ir viens no projekta mērķiem. Nodarbība arī palīdzēja sekmīgi kopā darboties grupās.

Pēc kārtīgas izkustēšanās mēs visi gājām pusdienot uz skolas ēdnīcu, viesi bija apmierināti ar mūsu piedāvātajām pusdienām. Un tad jau mūs gaidīja aktiermākslas nodarbība. Par šo interesanto nodarbību mums jāsaka paldies improvizācijas teātra aktierim un pantomīmas dalībniekam Uģim Točam, kas pie mums bija atbraucis no Rīgas. Jāpiezīmē, ka visa projekta darba valoda ir angļu valoda, un arī abas kopīgās nodarbības pasniedzēji vadīja angliski.

Izdancojušies, izkustējušies un izmēģinājuši aktiermākslas trikus, mēs beidzot varējām pievērsties mūsu darbam grupās. Visas darba grupas bija saistītas ar teātri, kustībām. Mums bija mīmu, deju, mūzikla, komēdijas, traģēdijas, ēnu un leļļu teātra grupas. Tā mēs darbojāmies grupās, domādami priekšnesumus gala izrādei piektdienas vakarā.

Jau dienai ejot uz otru pusi, mūs sagaidīja orientēšanās pa Koknesi: mums vajadzēja nofotografēties dažādos objektos, piemēram, Blaumaņa pagalmā, pilsdrupās, pie veikala „Maxima” utt. Tas bija ļoti interesanti, jo tādā veidā mēs parādījām Koknesi mūsu viesiem. Mazliet atpūtušies no dienā piedzīvotā, vakarā mēs devāmies uz Sporta centru izdziedāties. Mums bija karaokes vakars, kas visiem ļoti patika! Tā arī pirmā kārtīgā darba diena mums beidzās kā nu kuram, jo, protams, šādās tikšanās reizēs neiztikt bez ballītēm; arī trešdienas vakarā mēs varējām izdomāt - atpūsties mājās vai arī kādā draugu kompānijā. Tā arī trešdiena kopumā tika pavadīta, iepazīstot citam citu!

(Tija Spilberga, 11.klase)

Ceturtdiena, 18. aprīlis

Ceturtdienas rītā mums skolā bija jābūt jau 8.00, un daudziem tas likās ļoti agri, it īpaši pēc trešdienas vakara izklaidēm. No 8.00 līdz 11.00 norisinājās grupu darbs – visas grupas pēc saviem ieskatiem pilnveidoja savus uzvedumus un rūpējās, lai tām būtu viss, kas nepieciešams piektdienas gala noslēguma pasākumam.

Kad šis darbs bija pabeigts, mēs visi ar autobusu devāmies uz Skrīveriem, kur bija divas ļoti interesantas, garšīgas un Latvijai tradicionālas apskates vietas. Visi sadalījās 2 grupās, un katra grupa devās uz savu vietu, pirmā uz Skrīveru „Gotiņu” ražotni un otrā uz Skrīveru „mājas saldējuma” veikaliņu un ražotni. Pēc tam grupas mainījās un apmeklēja otru objektu.

Skrīveru saldumu ražotnē mums stāstīja par konfekšu „Gotiņa” vēsturi un to ražošanas procesu, kā arī mums bija iespēja pašiem savām rokām ietīt 8 „Gotiņas” un saprast, cik prasmīgas ir tinējas, kurām tas ir ikdienas darbs. Un mums, protams, bija speciāli tērpi.

Taču otra grupa tajā laikā apmeklēja Skrīveru mājas saldējuma gatavošanas vietu, kur sīki tika izklāstīts par šī saldējuma labākajām īpašībām un tā ekskluzivitāti, pēc tam mums bija iespēja nogaršot neredzētus un interesantus sāļos saldējuma salātus, kuri sastāvēja no Latvijā audzētām un iegūtām izejvielām.

Iespējams, to specifiskās un neparastās garšas dēļ daudziem skolēniem šādi salāti īsti negāja pie sirds (skolotājiem gan garšoja), tādēļ nobeigumā mums pasniedza ierastāku saldējumu, kurš patika teju visiem.

Pēc tam mēs devāmies atpakaļ uz Koknesi, kur „Mazajā kāpā” izgatavojām ādas atslēgu piekariņus, un šī darbošanās visiem likās ļoti interesanta un aizraujoša. Tad ar suvenīriem un pieredzi par Latvijas ēdieniem devāmies mājās, kur katram bija brīvais laiks, kuru pavadīt pēc saviem ieskatiem - vai nu izklaidējoties, vai ēdot vakariņas, vai vienkārši atpūšoties nākamajai darbīgajai dienai.

(Ilmārs Kalniņš, 9. klase)

Piektdiena, 19. aprīlis

Piektdienas rītā viesi, kā arī to uzņēmēji, uzņēmuši pozitīvu enerģiju bagātīgās brokastīs, devās uz skolu.

Skolā, satikuši savus grupas biedrus, visi devās uz katrai grupai ierādīto klasi, lai turpinātu un līdz galam pabeigtu iestudējumus, kas paredzēti noslēguma pasākumam. Pēc ilga, smaga darba, pielabojot pēdējos sīkumus, visi devās uz skolas ēdnīcu, kur tos sagaidīja siltas pusdienas, lai būtu enerģija turpmākajai dienai.

Pēc pusdienām visas grupas devās atpakaļ uz aktu zāli, kur norisinājās ģenerālmēģinājums, turklāt bija izdomāts tā, lai kopīgais uzvedums būtu pārsteigums gandrīz visiem projekta dalībniekiem, jo katra grupa dzirdēja tikai dažas frāzes pirms savas ainas, bet neredzēja citu grupu veikumu.

Pēc ģenerālmēģinājuma viesiem un to uzņēmējiem bija dažas stundas brīvā laika, kuras katrs varēja pavadīt, kā vien vēlējās. Liela daļa mūsējo un viesu satikās Liepkalnos vai Pļaviņās. Lielie ledusgabali un plūdi ciemiņus ne pa jokam pārsteidza.

Pēc šīs atpūtas klāt jau bija noslēguma pasākums, kur visiem projekta dalībniekiem vajadzēja rādīt, ko bija izdarījuši pa nedaudzajām dienām, kuras pavadīja, strādājot savās izvēlētajās darba grupās; katra grupa izmantoja citu teātra veidu. Projekta atklāšanas pasākumā katra grupa izlozēja noteiktas profesijas cepuri. Nedēļas uzdevums katrai grupai bija izveidot desmit minūšu garu uzvedumu, kurā noteikti jāizmanto izlozētā cepure.

Pēc uzveduma visi projekta dalībnieki bija laipni gaidīti Kokneses sporta centra kafejnīcā, lai uzkrātu spēkus ballei. Pēc mielasta uz aktu zāli viesus pavadīja Kokneses sporta deju grupa greznos tērpos. Viņi dejoja polonēzi un valsi, kurās iesaistīja arī viesus.

Balle sākās ar latviešu tautas dejām un rotaļām skolotāju Ingunas Žogotas un Daces Dobrikas vadībā. Izrādījās, ka ārzemnieki gan grib, gan gluži labi prot lēkt latviskos dančus. Pēc kārtīgas izdancošanās uz skatuves kāpa grupa „Nepilns litrs”, kura turpināja izklaidēt projekta dalībniekus ar dažāda žanra mūziku. Pēc jauki pavadītas dienas viesi devās gan uz ballītēm, lai vēl pēdējo vakaru pavadītu visi kopā, gan uz mājām, lai atpūstos un gatavotos atpakaļceļam uz mājām.

(Edgars Glāznieks, 9. klase)

Kādus ieguvumus sniedz piedalīšanās projektā?

Šādu jautājumu uzdevām 12. klases meitenēm, kas projektā darbojās jau trešo gadu. Lūk, viņu atbildes.

Lāsma Ungere:

Comenius projekta konferenču laikā noteikti ir iespēja

• paplašināt savas angļu valodas zināšanas un iemācīties izteikties tā, lai saprastu cilvēki ar dažādu angļu valodas zināšanu līmeni;

• ieskatīties šāda veida projektu tapšanā un piedalīties pasākumu organizēšanā;

• apskatīt citas zemes, valstis, iepazīt citu tautu mentalitāti, kultūru un dzīvesveidu;

• mākslinieciski un radoši izpausties, jo šoreiz projektu tēmas saistītas ar mākslu.

Madara Ungere:

Projekta norises laikā esmu ieguvusi jaunus draugus ārpus Latvijas, vēl joprojām uzturu kontaktus ar dažiem cilvēkiem, ar kuriem esmu iepazinusies projekta semināros. Lai arī tās pāris dienas, ko pavadām kopā, šķiet neilgs laiks, taču, satiekot īstos cilvēkus, tas nav šķērslis. Turklāt piedalīšanās projektā dod iespēju tuvāk iepazīties arī ar saviem skolasbiedriem, kurus citā laikā un vietā nekad nebūtu tā iepazinusi. Tāpat tā ir unikāla iespēja pilnveidot savas valodu zināšanas prasmes un iemācīties nebaidīties runāt ar svešiem cilvēkiem, svešā valodā, tātad tiek attīstītas arī komunikācijas prasmes. Un, nenoliedzami, tā ir arī iespēja viesoties kādā no sadarbības skolām, dzīvot viesģimenē un apmeklēt svešas zemes - tas ir tik aizraujoši! Man ir milzīgs gandarījums par paveikto darbu projekta laikā, tā ir pieredze dažādās jomās un lieliskas atmiņas, tā ir mana bagāža turpmākajai dzīvei, kas būs noderīga un iedvesmos turpināt darboties līdzīgos projektos.

Anna Bērziņa:

• Projekts dod lielisku iespēju iepazīt citu valstu kultūras, cik vien iespējams, tuvu, jo dzīvošana viesģimenēs ļauj pa īstam „izgaršot” konkrētās valsts kultūru.

• Šī projekta ietvaros sapratu, ka sazināties citā valodā man nav šķērslis, turklāt arī zīmju valoda ir ideāls internacionāls sazināšanās veids.

• Projekta laikā esmu uzlabojusi savas komunikācijas spējas un iemācījusies rast kompromisu gandrīz ikvienā dzīves situācijā.

• Esmu iepazinusi daudz interesantu cilvēku, un tas, manuprāt, ir vislielākais ieguvums. Pat tad, ja es viņus vairs nekad neredzēšu (tas, protams, būtu skumji, bet būšu reāla), viņi ir palīdzējuši man būt par tādu cilvēku, kāda esmu tagad.

• Šis projekts man ir iemācījis darīt. Darīt visu un vēl vairāk, lai sasniegtu savu mērķi.

Kitija Krilova:

Manuprāt, iesaistoties COMENIUS projektā, lielākie mani ieguvumi – angļu valodas zināšanu izmantošana un paplašināšana, jaunu draugu iegūšana, citas valsts kultūras iepazīšana. Protams, iesaistoties šajā projektā, esmu labāk iepazinusi arī cilvēkus sev apkārt un pat sadraudzējusies ar tiem, kuri man likās „neaizsniedzami”. Esmu arī pati sevi labāk iepazinusi, tagad apzinos, ka es arī kaut ko varu un man sanāk! Pa šiem trim gadiem, kurus piedalos projekta darbā, esmu ieguvusi atziņu sev, ka nekad nedrīkst iespēju laist garām, vienmēr jācenšas to izmantot. Ja arī kādi šķēršļi ir, tad vismaz jāmēģina. Es mēģināju, nebaidījos - re kā, pabiju gan Vācijā, gan Holandē, gan Itālijā un divas reizes pat uzņēmu viesus savās mājās! Esmu guvusi neatsveramu pieredzi it visā un iesaku arī citiem piedalīties!

Līva Lazdiņa:

Nu jau gandrīz absolvējot vidusskolu, es diezgan droši varu teikt, ka Comenius projekts ir bijusi viena no lieliskākajām iespējām, kas man tika dota un ko es veiksmīgi arī izmantoju. Jau sākot ar 11. klasi, biju pilntiesīga projekta dalībniece, esmu tagad gan paspējusi būt divās ārvalstu skolās (Itālijā un Ungārijā), gan palīdzējusi tapt starptautiskā projekta nedēļai Koknesē. Protams, projekts manā dzīvē nav bijis divus gadus ilgs smags darbs, drīzāk tā bija periodiska, bet mazliet stresaina gatavošanās atsevišķiem mazākiem pasākumiem. Tomēr viss laiks, ko pavadīju ar projekta idejām galvā un biedriem apkārt, ir devušas man ne mazumu atziņu. Es reizi no reizes pārliecinājos par to, cik man vēl daudz ir jāmācās un jāstrādā pie angļu valodas zināšanām, bet tikpat svarīga ir atziņa, ka, lai arī cik (ne)pamatīgas ir manas zināšanas, tomēr, komunicējot un strādājot kopā ar citiem jauniešiem no Itālijas, Vācijas vai Ungārijas, es esmu spējīga paskaidrot savas idejas un kopā ar citiem tās arī realizēt. Abās reizēs, kad bija projekta tikšanās ārzemēs, es apzinājos savas (nemaz ne tik mazās) spējas un raksturu, un tas ārkārtīgi nāca par labu manai pašapziņai. Tāpēc tagad, kad drīz jau jāšķērso augstskolas ieejas durvis, ir patīkami apzināties, ka nebīšos pieteikties un izmēģināt spēkus līdzīgiem starptautiskiem projektiem, kā, piemēram, Erasmus. Comenius ir bijusi lieliska iespēja aptvert, ka ceļošana, ja tai pienācīgi sagatavojas, nav nemaz tik sarežģīta un ka no jebkuras bezizejas situācijas ir izeja. Cilvēki (protams, ja tu pats tāds esi) visur ir atsaucīgi un laipni.

Un, lai arī es esmu diezgan skeptiska par iespējām kaut vai tikai vēl vienu reizi mūžā sastapt kādu no iepazītajiem ārvalstu skolēniem, tomēr ir nedaudz patīkama sajūta, ka, piemēram, kādreiz aizbraucot uz Itāliju, būs vesela ģimene, kas priecāsies par atkalredzēšanos!

Krista Asmusa:

Šie 3 gadi projektā ir devuši daudz. Tostarp arī apziņu, ka es spēju daudz vairāk, nekā sākumā varētu likties. Man patīk pašai just progresu pašizaugsmē, ko var panākt, ja no sirds iesaistās šajā projektā. Tā ir lieliska iespēja atklāt sevī kaut ko pavisam jaunu.

Projekts liek saprast arī to, ko nozīmē pienākuma sajūta, kas ikdienā lielā mērā ir izvēles lieta. Taču, ja esi iesaistījies projektā, tu zini, ka no tā, ko dari tieši tu, ir atkarīgi arī citi cilvēki, līdz ar to tu nevari slinkot un tu zini, ka tev lietas ir jāpadara līdz galam un jāpadara labi.

Vēl viens pluss ir tas, ka darbs projektā palīdz nojaukt to it kā esošo barjeru, ko daudzi sev ir uzcēluši, uzskatot, ka nespēj komunicēt angļu valodā vai arī vispār nemāk komunicēt ar svešiem cilvēkiem. Projekts liek saprast, ka viss ir atkarīgs no tevis – ja gribēsi iepazīties un iesaistīties, tevi visi atbalstīs, neskatoties uz to, kādā valodā runā.

Piedaloties projektā, tu nekad nevari palikt zaudētājos, no tā var tikai iegūt. Protams, nav noslēpums, ka darbs projektā ir vienreizēja iespēja paviesoties dažādās citās valstīs, kaut vai tikai uz to nedēļu, bet tas ir to vērts, nenoliedzami.

Tomēr atziņa, ko guvu pēdējā Comenius tikšanās reizē, ir tā, ka projektam ir nepieciešami jauni cilvēki ar savām idejām, jo mēs, divpadsmitie, jau jūtoties kā projekta veterāni, esam, manuprāt, izauguši no tā visa, arī idejas jau vairs katru reizi nav tās svaigākās… Tieši tāpēc mums ir vajadzīgi jauni un aktīvi skolēni, ko varētu atstāt savā vietā pildīt šos pienākumus un aizstāvēt Latvijas un Kokneses vārdu atkal un atkal šajās projekta tikšanās konferencēs.

Daži jautājumi skolotājiem par projektu

Kādi ir ārzemju skolēni salīdzinājumā ar mūsu skolēniem?

Sk. I.Asarīte: Ārzemju skolnieki ir ļoti smaidīgi, atvērti. Domāju, ka daudzās situācijās arī brīvāki, tomēr mana pārliecība, ka mūsu skolēniem ir daudz lielāka atbildības sajūta un vēlme visu izdarīt maksimāli kvalitatīvi.

Sk. L.Āre: Mūsu skolēni ir ātrāki, fleksiblāki, radošāki. Arī drošāki, ar lielāku atbildības sajūtu pret darāmo. Vēlas sasniegt vairāk, redz mērķi, kādēļ to dara.

Kāds iespaids rodas par šo Comenius projektu, skatoties no malas?

Sk. L. Āre: Biju iesaistīta viesu uzņemšanā ģimenē. Esmu ļoti apmierināta, jo visai ģimenei tā ir lieliska pieredze. Arī noslēguma pasākums radīja patīkamu ieskatu par īsā laika posmā radītiem teātra priekšnesumiem. Iespaids pozitīvs – jo arī mājiniekiem tas liek sasparoties, lai parādītu sevi. Bet galvenais – veidot sapratni starp dažādu valstu jauniešiem.

Vai, pēc jūsu domām, ir vērts piedalīties šādos projektos?

Sk. I.Asarīte: Pēc manām domām, tā ir lieliska iespēja, kas būtu jāizmanto katram skolēnam. Dalība šādos projektos attīsta ne tikai valodu zināšanas un komunikācijas prasmes, bet ļauj uz sevi paskatīties no malas un novērtēt visu labo, kas ir pašiem.

Sk. L.Āre: Noteikti! Tādu pieredzi ne skolēniem, ne pedagogiem nav iespējams iegūt nekur citur...

Ko par projektu „ARTE”saka skolēni, kuri tikai aprīlī iesaistījās tā norisēs?

Tātad, īsti pat varbūt negribot, iesaistījos šai projektā pēc klasesbiedrenes lūguma. Pirmais priekšstats bija tāds, ka tā būs jauka nedēļa un pēc tam viss ieies vecajās sliedēs, taču izrādījās nedaudz citādāk.

Neieslīgšu sīkumos par to, ko mēs darījām un kāda bija dienaskārtība, bet stāstīšu vairāk par izjūtām. Man nebija ne jausmas, ka pa nieka 4 dienām es varētu tā pierast pie viesiem un viņu esamību šeit sākt uzskatīt par pašsaprotamu, jo tiešām – strādājot grupās, pavadot ciemiņus uz mācību stundu vai vakaros uz ballīti, mēs patiešām kļuvām par labiem draugiem.

Tas nebūt nebija tikai izklaidējošs pasākums, tas bija arī izglītojošs, jo pēc tam, kad 4 dienas runāts tikai angliski, es pat sāku domāt angliski. Žēl, ka eksāmens bija pirms šīs projekta konferences.

Un tad diemžēl bija klāt piektdiena – pēdējā diena. Viss bija skaisti, noslīpēju savu priekšnesumu, parādījām ārzemniekiem applūdušās Pļaviņas (tas viņiem bija kaut kas unikāls), pienāca noslēguma izrāde un jau nemanot rīts. Viņi aizbrauca, un pēkšņi arī mani pārņēma sajūta, ka kaut kā trūkst. Zinu, ka banāli, bet tā ir.

(Andis Ivanāns)

Šī projekta tikšanās reize man bija pirmā un arī pēdējā, un tagad, kad esmu to piedzīvojis, es nožēloju, ka nesāku darboties projektā jau no paša sākuma. Tagad, ja man būtu iespēja, es neatteiktos un piedalītos visā projektā.

Viss, kas notika projekta nedēļas laikā, bija vienreizēji, visi sagatavošanās darbi un viss pārējais.

(Elvis Tālmanis)

Kopumā šis projekts bija ļoti labs, un ir skumji, ka tikai pēdējā šīs skolas gadā izdomāju tajā iesaistīties – kaut arī tikai mazliet. Tomēr tas bija patīkami. Ceru, ka arī ārzemju viesiem patika šī nedēļa un kādreiz viņi atbrauks uz Latviju tikai tādēļ, ka vēlēsies mūs satikt. Vai arī mums jābrauc ciemos pie viņiem.

(Krišjānis Kārkliņš)

Šīs nedēļas laikā ļoti jautri pavadīju laiku, iepazinu jaunus cilvēkus un ieguvu daudz dažāda veida jaunas pieredzes. Man bija patiess prieks runāt angliski ar cittautiešiem, tādējādi attīstot savas prasmes, bet jo sevišķi es izbaudīju strādāšanu internacionālajās grupās. Visi mani grupas biedri bija gan atraktīvi, gan saprotoši – vienkārši lieliski-, un arī mūsu darba augļi bija patīkami.

(Kristaps Bērziņš)

Man likās ļoti interesanti, jo tiešām tik īsā laikā viss tika izdarīts un sagatavots. Bija prieks skatīties uz saviem draugiem, kas tur piedalījās. Skatoties to visu no malas, nožēloju, ka pats nepiedalos projektā un nevienu ārzemnieku neuzņemu. Domāju, ka neviens no tiem, kas bija iesaistījušies projektā, to nenožēlo. Viesi aizbrauca sestdienas rītā, bet pirmdien skolā visi dalībnieki par projektu runāja un bija ļoti priecīgi.

(Ivo Kokins)

Pateicība

Laiks skrien vēja spārniem, katra diena nes ko jaunu, un parasti nesanāk daudz kavēties atmiņās par to, kas bijis. Bet ir tādi brīži un dienas, par ko gribas domāt un ko gribas atcerēties atkal un atkal– tāpēc, ka atmiņas ir siltas, gaišas un pacilājošas. To var sacīt arī par aprīļa vidus nedēļu Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, kad notika COMENIUS projekta „ARTE” jeb „Māksla rullē pa visu Eiropu” konference. Piecas dienas bija skaistas, notikumiem un emocijām bagātas, un to kulminācija bija starptautiskais teātra uzvedums.

Pateicamies Kokneses novada domei un personīgi Dainim Vingrim!

Paldies Ingunai Strazdiņai par idejām un tērpiem!

Pateicamies Henrikam Ločmelim un „Latvijas Mežiem” par Blaumaņa pagalma iekārtošanu!

Paldies par viesmīlību Rutai un Viktoram Ņuhtiļiniem!

Sirsnīgi pateicamies Druvim Andriksonam, jo bez viņa darba, ieinteresētības un profesionalitātes uzvedumu muzikālā puse nebūtu bijusi līmenī!

Paldies skolotājām Initai Asarītei, Anitai Caukai, Ludmilai Čudarānei, Ņinai Kivleniecei, Sandrai Māliņai, Ingūnai Ozoliņai, Gundegai Ungerei un Inesei Vancānei par augstā profesionālā līmenī novadītajām atklātajām mācību stundām!

Sirsnīgs paldies Sandrai Māliņai par to, ka viņa mūs atbalstīja no sākuma līdz galam, par to, ka tik daudz ko palīdzēja un vienmēr bija klāt!

Paldies Ivaram Māliņam par brīvprātīgo dežūru karaokes pasākumā!

Pateicamies Lolitai Kalniņai un Elvīrai Brokai, ka vienmēr bija un darbojās vajadzīgā tehnika!

Paldies Agitai Mežielai par leļļu teātra grupas vadīšanu!

Paldies Laimai Antonēvičai par tērpiem!

Pateicamies Dacei Biķerniecei par noslēguma pasākuma programmas māksliniecisko noformējumu!

Paldies par atsaucību un praktisko jautājumu risināšanu Guntai Kalniņai un Ivetai Baikovai!

Paldies Dacei Skopānei par lielo ieguldījumu atklāšanas pasākuma organizēšanā!

Sirsnīgi pateicamies Inesei Vancānei par atsaucību, izdarību, stiprajiem nerviem un ieguldīto laiku!

Pateicamies Ingunai Žogotai un Dacei Dobrikai par to, ka ar latviskajiem dančiem viņas palīdzēja radīt brīnumjauku noskaņu noslēguma ballē!

Paldies skolas saimniekam Andrejam Pastaram un elektriķim Dzintaram Miglānam par atsaucību!

Paldies par atbalstu visam skolas kolektīvam! Ne jau velti ārzemju skolotāji teica, ka mūsu skolā ir tāda gaisotne kā lielā, draudzīgā ģimenē.

Paldies kādreizējai COMENIUS projekta dalībniecei Baibai Miķelsonei, kura arī tagad, kad skola pabeigta, tomēr ir īsti projekta fane! Viņa gados jaunākajiem domubiedriem aizraujoši novadīja kustību nodarbību, kas palīdzēja gan sadraudzēties, gan radīt horeogrāfijas teātra uzvedumam. Paldies mūsu skolas absolventei māksliniecei Gitai Tenisai, kura ar savu radošo garu un brīnišķīgām idejām palīdzēja visiem projekta dalībniekiem izveidot fantastiskas maskas!

Paldies Ritai un Gunāram Bērziņiem par garšīgo konditoreju!

Pateicamies Baibai Driksniņai un visam skolas ēdnīcas kolektīvam par ēdināšanu!

Pateicamies Gundegai Klaucānei un visam halles kafejnīcas kolektīvam par vakariņām noslēguma pasākumā!

Paldies Arvīdam Vītolam un Kokneses sporta centra kolektīvam par izpratni un atsaucību!

Paldies Annai Čīmai un kafejnīcai „Rūdolfs” par atsaucību un jaukajām vakariņām!

Paldies Inesei Kāpiņai un visam „Mazās kāpas” kolektīvam par interesanto radošo darbnīcu!

Paldies Leopoldam Klišānam un viesnīcai „Orinoko” par viesmīlību!

Par ieguldīto laiku, spēku, enerģiju, materiālajiem līdzekļiem – par visu, ko ziedojāt, lai ne tikai dotu naktsmītni, bet arī sagādātu māju sajūtu ārvalstu skolēniem, gribam no sirds pateikties viesu uzņēmējiem: Laumai un Aldim Ārēm, Intai un Andrim Baložiem, Solvitai un Uldim Bērziņiem, Olgai un Jānim Bērziņiem, Žannai Bogdānei un Jurijam Gicukam, Vinetai un Oļegam Butiniem, Ausmai un Andim Dandēniem, Elīnai Ivanānei, Austrai Jakušonokai, Ingunai un Aigaram Kalniņiem, Antrai un Jānim Lazdiņiem, Maritai un Robertam Lācīšiem, Ilutai un Uldim Matušonokiem, Guntai un Nikolajam Medkoviem, Dainai Muktupāvelai, Marikai Pakalnei un Raivim Bitem, Sandrai Paļskai, Aigai Sārtai, Aigai un Tālim Spilbergiem, Dacei Strazdai, Baibai un Spodrim Tālmaņiem, Gundegai un Ērikam Ungeriem, Zinai un Aināram Utāniem, Ilzei un Oto Vilcāniem.

Paldies, ka šajos ekonomiskajos apstākļos, kad bieži vien no svara ir katrs lats, jūs tomēr atradāt iespēju vairākas dienas uzturēt vienu un pat divus ciemiņus, zinot, ka vienīgais atlīdzinājums būs jūsu bērnu prieks un gandarījums.

Mūsu projekts vēl turpināsies, vēl skolēnu un skolotāju delegācijas brauks gan uz Spāniju, gan Nīderlandi un Somiju, vēl būs jāveic pamatīgs, nopietns darbs. Bet to nebūs grūti darīt, jo spēcina lepnums par Koknesi, par tās ļaudīm, par mūsu skolu un tās audzēkņiem.

Ar pateicību

projekta vadītājas Inguna Kalniņa un Līvija Reinberga, skolas direktors Māris Reinbergs