25. marts pirmsskolas izglītības iestādē ,,Bitīte”

25. marta rītā pirmsskolas izglītības iestādes ,,Bitīte” 2., 3. un 4. grupas bērni kopā ar skolotājām un darbiniekiem pulcējās zālē uz neparastu vēstures stundu, kurā bērnudārza vadītāja Antoņina Midega dalījās atmiņās par pārdzīvoto pirms 65 gadiem - 1949. gada 25. martā. Šajā dienā no Latvijas uz Sibīriju un Tālajiem Ziemeļiem sākās daudzu tūkstošu Latvijas iedzīvotāju moku ceļš.

Antoņina Midega pastāstīja: ,,Tajā brīdī, kad manu ģimeni izveda no Atašienes pagasta, es biju maza meitenīte, man bija divi gadi un četri mēneši. Atceros, kā vilciena vagonā svešs onkulis man iedeva ābolu. Tik lielu, smaržīgu un garšīgu ābolu es vairs neesmu ēdusi. Šī ābola smarža un brūnas ābeļu lapas mani sagaidīja rudenī, kad atgriezos Latvijā pēc pieciem gadiem...

Dzelzceļa sliedes veda uz nepazīstamu vietu, nezināmu dzīvi, jo neviens nebija pateicis uz cik ilgu laiku esam izsūtīti. Varbūt tāpēc no pagalēm būvēju dzelzceļu, lai atgrieztos mājās. Rotaļājos ar malkas pagalēm, jo tajā laikā citu rotaļlietu nebija.’’

Pēc vadītājas stāstījuma bērni uzdeva jautājumus: „Vai Sibīrijā konfektes un veikali arī bija? Vai draudzējies? Kā sauca draudzeni? Vai datori un televizori mājās bija? Kas ārstēja, ja kāds saslima?”

„Apzinoties, ka mēs dzīvojam Latvijā un mūsu mājas ir šeit – mīlēsim savu zemi,” vadītāja novēlēja mazajiem klausītājiem. Noslēgumā visi dziedājām R. Paula dziesmu ,,Svētvakars”.

Pēc izzinošās vēstures stundas devāmies pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens, lai ar klusuma brīdi pieminētu un atcerētos šo skumjo dienu.

Kādu brīdi stāvi kluss.

Klausies sirdī,

Akmens runā…

Dzintra Stārastiņa,

PII „Bitīte” skolotāja