Drukas resursa adrese: https://visitaizkraukle.lv/pasakumi/4291/zem_soda_priedes_saknem_dveselu_upe_plust
Drukas datums: 07:42:43 23.09.2024

Zem Soda priedes saknēm dvēseļu upe plūst

15.09.2016

7jaunb_1.jpgIk pēc pieciem gadiem, sākot no 2001. gada, Bebru pagastā tiek rīkoti atceres pasākumi, lai pieminētu 1841. gadā notikušo Jaunbebru Kartupeļu dumpi. 15. septembrī Jaunbebru Kartupeļu piemiņas vietā pie Sarkanā šķūņa drupām vēsturisko notikumu 175. gadskārtā pulcējās novada iedzīvotāji, Bebru pamatskolas un Vecbebru Profesionālās un vispārizglītojošās internātvidusskolas skolēni un skolotāji. Sirsnīgi gaidīti bija varonīgo zemnieku dzimtu pēcnācēji. Pie mūra staba, kur pagājušā gadsimta 80. gados Vilnis Titāns, darbojoties dižkoku atbrīvotāju grupā, iekala varonīgu dumpinieku Viļuma Preisa un Reiņa Tālmaņa vārdus, tagad ar lepnumu par savu dzimtām stāvēja Leo Preiss, Guntis Ungurs un viņa mazbērni Dārta un Kārlis. Jāuzteic atsaucīgie vēstures izzinātāji no Iršu pagasta – skolas bērni un pieaugušie, kuri uz pasākumu ceļu bija mērojuši ar velosipēdiem. Kapelas „Aizezeres muzikanti” ar savām latviskajām melodijām, bērza lapu zeltainums šajā saulainajā dienā radīja pacilājošu kopības sajūtu, aicinot domās nest sveicienus visiem varonīgo zemnieku dzimtu pēcnācējiem, kuri mīt ne tikai Latvijā, bet tālu pasaulē.

„Jaunbebru Kartupeļu dumpja piemiņas vieta, šo notikumu aculieciniece – Soda priede sauc pieminēt drosmīgo zemnieku uzdrīkstēšanos,” pasākumu atklājot, sacīja Daila Riekstiņa, kultūras pasākumu organizatore Bebru pagastā.

Kopā ar pasākuma dalībniekiem bija Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris: „Prieks redzēt mūsu vidū jauno paaudzi! Paldies dumpinieku dzimtu pēcnācējiem par ieguldījumu šo notikumu vēsturiskajā izpētē un Bebru pagasta pārvaldei par šīs vietas sakoptību.”

Ilze Pabērza, Bebru pagasta pārvaldes vadītāja, atgādināja: „Katrai tautai ir sava vēsture un arī šī vieta ir vēsturisko notikumu lieciniece. Mēs varam priecāties, ka mūsu pagastā ir dzīvojuši drosmīgi un uzņēmīgi cilvēki. Mūsu pienākums ir turēt cieņā viņu piemiņu. Šodien man īpaši gribas pieminēt vienu no varonīgo zemnieku dzimtas pēctecēm - Edīti Āpši, dzimušu Preisu. Tieši viņa, Kanādā dzīvojošā latviete, 2001. gadā bija viena no pirmā atceres pasākuma – Jaunbebru Kartupeļu dumpja 160. gadskārtas ierosinātājam un organizētājām. 2015 gada 1.jūnijā izcilā latviete, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, Preisu dzimtas vārda tālāk nesēja - Edīte Āpše 77 gadu vecumā aizgāja mūžības ceļā.”

Bebru pamatskolas vēstures skolotāja Ieva Puniņa ir aktīvi iesaistījusies trīs iepriekšējo pasākumu organizēšanā, Preisu un Tālmaņu dzimtu izpētē. Viņas stāstījums par 1841. gada notikumiem Jaunbebros bija kā maza vēstures stunda skolas bērniem: „Latvijas vēsture, Latvijas zeme un latviešu tauta šajā vietā guva savu pašapziņu. Pirms 175 rudeņiem, kartupeļu vākšanas laikā, vairāk kā 100 zemnieki Jaunbebros protestēja pret vācu muižnieku patvaļu. 1841. gadā 8. septembrī zemnieki, kuri bija sapulcināti Jaunbebru muižā rakt kartupeļus, ar dakšām, mietiem un akmeņiem uzbruka barona Tranzē atsūtītajiem 10 kareivjiem. Dumpiniekus sagūstīja no Rīgas atsauktās piecas kājnieku rotas. 113 zemnieki tiek ieslodzīti Jaunbebru pils pagrabos. Pirms 4. decembra uz šo vietu – muižas šķūni tiek atvesti ieslodzītie, lai nākamās dienas rītā, atskanot lielgabala zalvēm, sāktos soda izciešana. Viņi tiek dzīti caur zaldātu rindu, saņemot no 50 līdz 1000 rīkstēm. Nopērtie zemnieki tiek iemesti sniegā, kas no asinīm sārtojas sarkans. Bet šis šķūnis no tā brīža top nodēvēts par Sarkano šķūni, bet līdzās esošā priedīte par Soda priedi. Astoņi zemnieki, viņu vidū arī dumpja galvenie ierosinātāji Viļums Preiss un Reinis Tālmanis, kājām tiek aizdzīti uz Sibīriju. Pēc 10 gadiem viņi atgriežas mājup. Zem Soda priedes saknēm brāļu asinis neizžūst - zeme glabā piemiņu, šīs vietas nozīmīgumu.”

Ieva Puniņa ar klusuma brīdi aicināja pieminēt mūsu varonīgo senču piemiņu, lai nākamajām paaudzēm būtu brīva Latvija.

Svarīgi lai mēs katrs sevi sajustu kā daļiņu no Latvijas vēstures. Tā par sevi var sacīt arī mākslinieks un savas dzimtas pētnieks Leo Preiss. Viņš tikšanās brīdī pastāstīja: „Ideja par šo notikumu atzīmēšanu nāca no Edītes Āpšes, kad pie viņas Kanādā, Toronto, 2000. gadā ciemojās Imants Ziedonis, Māris Čaklais un citi kultūras darbinieki. Vērtīgu informāciju esmu ieguvis no Latvijā pagājušā gadsimta 30. gados izdotās grāmatas - latviešu biogrāfiskās vārdnīcas „Es viņu pazīstu”, kurā apkopotas svarīgākās Latvijas laika personības. Tā bija grāmata, no kuras vadoties čekisti 1941. gadā veica represijas. Šajā grāmatā minēti divi Preisi. Viens no tiem mums labi zināmais Viļums Preiss, bet otrs ir Alfrēds Preiss, kurš ir bijis Jaunbebru pagasta vecākais, Brīvības cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.”

2011. gadā – trešajā lielajā atceres pasākumā šajā piemiņas vietā skanēja fragmenti no tolaik nesen izdotā Lindas Šmites romāna „Velna skuķis”, ko var nosaukt arī par veltījumu dumpinieku piemiņai. Šoreiz Linda Šmite, Bebru pamatskolas skolotāja, kopā ar savām skolniecēm atgādināja, ka šoruden lielais latviešu dzejnieks Knuts Skujenieks sagaidīja 80. dzimšanas dienu. „Viņš ir dzejnieks, kam nav svešs bads, aukstums un izmisums, jo viņš no 1962. gada  septiņus gadus pavadīja izsūtījumā, bet mēs viņa dzejā neatradīsim ne rindu naida, visam pamatā ir mīlestība. Viņš būtu varējis uzrakstīt tikai vienu dzejoli „Poga”, un viņš jau būtu piederējis savai tautai.” Tieši šajā vietā tik izjusti skanēja Lindas Šmites runātais Knuta Skujenieka 1964. gadā uzrakstītais dzejolis mīlestībai, kura palīdzēja izdzīvot.

Skanot dziesmai „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”, pie piemiņas zīmes un mūra stabiem tika nolikti skaistākie rudens ziedi.

Pasākums turpinājās tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālajā mājā – muzejā „Galdiņos”, kur varēja iepazīties ar izstādi „No tālā 1841. gada”. Saules ieskautajā „Galdiņu” dārzā skanēja Anitas Liepiņas un Sarmītes Rodes dzeja, bet Linda Šmite pastāstīja par savu lielāko vaļasprieku – romānu rakstīšanu. Muzeja vadītāja Justīne Pastore aicināja baudīt uz ugunskura vārīto zāļu tēju, bet kapela „Aizezeres muzikanti” dāvāja dziesmas, kurās rast spēku dzīvot un mīlēt savu tēvu zemi.

Sarmīte Rode,

Dzintras Sniedzes un Anitas Liepiņas foto