Kārļa Martinovska piemiņas koncerts – dāvana koknesiešiem

27. aprīlī Kokneses novada iedzīvotājiem bija sarūpēta īpaša dāvana – komponistam, ērģelniekam, gleznotājam un rakstniekam Kārlim Martinovskim veltītais piemiņas koncerts, kurš tapa, pateicoties novadpētnieka Jāņa Ivara Padedža un diriģentes Airas Birziņas entuziasmam un vēlmei celt godā mūsu novadnieka vārdu. Šis bija trešais koncerts, kas turpināja 2017. gadā Ogres kultūras centra sieviešu kora "Rasa" diriģentes Airas Birziņas vadībā iesākto koncertu ciklu ar mērķi iepazīstināt plašāku Latvijas sabiedrību ar laika plūdumā nepelnīti aizmirstu komponistu darbiem. Ēvalda Stērstiņa piemiņai veltītais koncerts izskanēja 2017. gada maijā Pļaviņu kultūras namā, bet 2018. gada septembrī Pļaviņās notika koncerts, veltīts komponistam Jānim Zvaigznem.

Kokneses kultūras namā kora mākslas cienītājiem, viņu vidū Kārļa Martinovska radiniekiem un Kokneses koru dziedātājiem, bija vienreizēja iespēja baudīt brīnišķīgu koncertu, kurā piedalījās piedalījās Ogres novada kultūras centra sieviešu koris "Rasa", mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa, Rīgas Doma kora skolas audzēkņi, pedagoģe Valda Dzene, koncertmeistare Ieva Sarja, Krustpils kultūras nama jauktais koris "Noskaņa", diriģente Ilze Bērziņa. Koncerta vadītāju lomās iejutās žurnālists Dainis Īvāns un Iveta Krastiņa, Pļaviņu novada ģimnāzijas skolotāja.

30. maijā sagaidīsim Kārļa Martinovska 133. mūža gadskārtu– šī tikšanās, ieklausoties Ivetas Krastiņas lasītajos autora atmiņu pierakstos un dzejas rindās, ļaujoties sacerēto kora dziesmu valdzinājumam, bija arī kā skaista dāvana daudzo talantu apveltītajam meistaram. Pasākumā goda vietā bija Kārļa Martinovska gleznotais pašportrets, kas radīja mākslinieka klātbūtnes sajūtu.

Pašvaldības izdevuma "Kokneses Novada Vēstis" aprīļa numurā lasītāji varēja iepazīties ar Jāņa Ivara Padedža publikāciju "Atceroties Kārli Martinovski", arī reģionālajā laikrakstā "Staburags" bija lasāms šis raksts, kuru pazīstamais novadpētnieks sagatavojis, pētot arhīva materiālus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Koncerta iesākumā Dainis Īvāns ar spilgtiem krāsu triepieniem, kā mākslinieks radot gleznu, uzbūra Kārļa Martinovska daudzšķautnaino personību.

Pārdomu raisošs bija viņa salīdzinājums: "Mēs šajās dienās daudz runājam par ugunsgrēkā cietušo Parīzes Dievmātes katedrāli, tiek vākti ziedojumi tās atjaunošanai. Bet Latvija ir zaudējusi savu dārgumu – Daugavas senleju. Kārlis Martinovskis to smagi pārdzīvoja. Mums zaudētā Daugava ir tāda pati traģēdija kā cietusī Parīzes Dievmātes katedrāle. Kārli Martinovski mēs tagad ceļam laukā no aizmirstības, tāpat kā glābjam Parīzes dvēseli – katedrāli."

Dainis Īvāns atgādināja spilgtākos Kārļa Martinovska dzīves metus. Komponists dzimis 1886. gada 30. maijā Stukmaņu pagasta "Poriešos". Dzimšanas akts reģistrēts Kokneses luterāņu draudzē. Turpat arī iesvētīts 1903. gadā. Viņš sevi uzskatījis par koknesieti, stukmaņieti un pļaviņieti, jo visas šīs vietas devušas savu starojumu turpmākajam dzīves ceļam. Jau no astoņu gadu vecuma dēls spēlējis tēva vadītajā orķestrī Koknesē. Nākamā komponista pirmās skolas gaitas sākas Stukmaņos un Koknesē, mācību ceļš turpinās Vietalvas ministrijas skolā un Jēkabpils tirdzniecības skolā, bet muzikālā izglītība iegūta Rīgas Ķeizariskās mūzikas skolā.

Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Kārlis Martinovskis vadīja Pļaviņu un Kokneses kultūras biedrības korus. Viņš ir vairāku simfoniju un operu autors, bet Latvijā plašāku atpazīstamību ieguva ar savām kora dziesmām. Koknesē, Pērses krastā,  trīsdesmitajos gados Kārlis Martinovskis iegādājas zemi un uzcēla māju "Veldzes". Tur pagāja komponista vasaras un tapa jauni skaņdarbi.

1952. gadā Kārlim Martinovskim liek rakstīt iesniegumu par izstāšanos no komponistu savienības – kā formālais iemesls jāmin mazaktīvā darbība radošajā jomā, kas neatbilst patiesībai. Tajā laikā tas bija populārs veids, kā atbrīvoties no sev nevēlamiem biedriem, ko izbaudījuši daudzi mākslinieki.

"Gleznošanu mūsu novadnieks mācījies no Jāņa Jaunsudrabiņa un Kokneses gleznotāja un fotogrāfa Kārļa Lakšes. Arī viņa dzejā un prozas darbos saskatu lielu literāro talantu, tikai zīmīga nianse, ka daudzi iesākti palikuši nepabeigti. Ja šos prozas gabaliņus apstrādātu un publicētu, tos varētu salīdzināt ar Jāņa Jaunsudrabiņa "Balto grāmatu" un Ernesta Birznieka-Upīša "Pastariņa dienasgrāmatu," atzina koncerta vadītājs. Kārlis Martinovskis esejā par tēva celto pirtiņu teic, ka latviešiem svētāka par baznīcu ir pirts. "Šodien ir sestdiena, pirts diena. Lai šis koncerts ir kā garīgās pirts diena un Martinovskis ir kā pirts gariņš!"– novēlēja Dainis Īvāns.

Koncertā kā gaišs apliecinājums mīlestībai uz mūziku cauri vijās Ivetas Krastiņas lasītie Kārļa Martinovska vārdi: "Esmu uzaudzis un dzīvojis tikai skaņās. Man liekas, ka pat mani nervi ir kā jūtīgas stīgas, kuras vibrē un skan pat no visvieglākā vēja pieskāriena."

Savām kora dziesmām komponists izvēlējies izcilu latviešu dzejnieku: Raiņa, Friča Bārdas, Antona Austriņa, Annas Brigaderes, Leona Paegles, Edvarta Tūtara, Pētera Gruznas vārdus.

Ogres novada kultūras centra sieviešu kora "Rasa" un Krustpils kultūras nama jauktā kora "Noskaņa" profesionālais un izjustais sniegums ik dziesmā atklāja autora dvēselē ilgoto un visu mūžu meklēto.

Kā veltījums komponista vecākiem – viņa pirmajiem mūzikas skolotājiem skanēja kora "Rasas" dziesma ar Friča Bārdas vārdiem "Zaļu staru šūpulītī". Šogad 140. dzimšanas dienu svinēsim Kārlim Skalbem. Diriģente Aira Birziņa kora "Rasa" repertuārā bija iekļāvusi dziesmu ar Antona Austriņa vārdiem "Pasaku ķēniņš", kas ir veltījums mūsu dižajam pasaku meistaram. Vēl viens veltījums kora "Rasa" izpildījumā bija ar Raiņa vārdiem tapušais dzejolis "Kad nakts", kas dziesmā tapis kā pateicība Jānim Milzarājam, vienam no izcilākajiem Latvijas pirmās brīvvalsts laika diriģentiem.

Sajūsmas pilnus klausītāju aplausus saņēma Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: Elizabete Laura Porgante, Anna Amanda Stolere, Kristaps Solovjovs, Emīls Gilučs un jauniešu pedagoģe Valda Dzene,  koncertmeistare Ieva Sarja. "Mums aug jauni talanti, un viņu vārdus mēs vēl noteikti dzirdēsim!" – vēl pēc koncerta, sajūsmināti par jauniešu uzstāšanos, sacīja pasākuma apmeklētāji.

Jānis Ivars Padedzis savā publikācijā raksta: "1962. gadā Kokneses evaņģēliskajai luterāņu baznīcai 275.jubilejā komponists velta kora dziesmu "Manam dzimtenes dievnamam". Kārlis Martinovskis visu mūžu bija uzticīgs Kokneses luterāņu draudzei, ilgus gadus pildot arī ērģelnieka pienākumu līdz brīdim, kad Kokneses luterāņu draudzi piespieda atteikties no baznīcas ēkas un baznīcu izdemolēja pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā. Tieši ērģelnieka pienākumu pildīšana un piederība Kokneses luterāņu draudzei, kas nebija savienojama ar padomju komponista vārdu, kalpoja kā viens no pēdējiem un smagākajiem apvainojumiem. Martinovskis nav izslēgts no Komponistu savienības, bet, ciešot pastāvīgus pārmetumus un pazemojumus, mūža nogalē no tās aiziet ar paceltu galvu." Kora "Noskaņa" izpildījumā atkal Koknesē skanēja Jāņa Martinovska atzīšanās mīlestībā "Manas dzimtenes dievnamam".

Kā veltījums Latvijai, viņas mūžīgai brīvībai un kā gaišs sveiciens mūžībā dziesmas autoram, atceres koncerts izskanēja ar kora "Noskaņa" dziedāto dziesmu "Likteņa kalējs" ar Pētera Gruznas vārdiem. Šī dziesma ir skanējusi 1933. gada Dziesmu svētkos, kas bija veltīti I Dziesmas svētku 60 gadu atcerei un Latvijas valsts 15 gadu pastāvēšanas svētkiem,  pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados tā ir bijusi neatņemama vērtība trimdas latviešu Dziesmu svētkos Austrālijā un Anglijā.

Koncerta noslēgumā Dainis Īvāns atklāja vēl negaidītu pārsteigumu, par kuru viņš sacīja: "Vienalga, kur mēs būtu, ir kāda roka, kas mūs ved uz priekšu. 1962. gadā mani vecāki aizveda mani atvadīties no mūsu Parīzes Dievmātes katedrāles -  no Daugavas senlejas. Šodien ar mums kopā ir cilvēks, kuru sešdesmito gadu vidū, kad visa tauta brauca atvadīties no mūsu svētās katedrāles, pie rokas paņēma Kārlis Martinovskis, jo viņš uzskatīja ka viņa māsas puišelim ir jāredz šī svētvieta." Ar aplausiem tika sagaidīts toreiz mazais zēns, tagad stalts vīrs dzīves brieduma gados. Viņš atminējās, kā kopā ar saviem vecākiem un Kārli Martinovski uz Daugavu raudzījās no Sēpils pilsdrupām. Martinovska dzimtas turpinātājs nolasīja Kārļa un viņa sievas Minnas Martinovsku 1967. gada 27. maijā rakstīto vēstuli viņa vecākiem un ievērojamā radinieka dzejoli "Sēlija – Puškina senču dzimtene".

Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris sirsnīgi pateicās koncerta dalībniekiem, koncerta idejas autorei un diriģentei Airai Birziņai, diriģentei Ilzei Bērziņai, Rīgas Doma kora skolas pedagoģei Valdai Dzenei, Ievai Sarjai, koncerta vadītājiem Ivetai Krastiņai un Dainim Īvānam, kā arī novadpētniekam Jānim Ivaram Padedzim un Mārai Citko, kura palīdzēja viņam sagatavot aprakstu par Kārli Martinovski.

Aira Birziņa ar gandarījumu sacīja: "Trīs gadus pēc kārtas esam cildinājuši mūsu novadniekus Daugavas krastā. Domājam, ka iesākto turpināsim!" Jānis Ivars Padedzis izteica rosinājumu nākotnei – izdot grāmatas veidolā Kārļa Martinovska rakstītās atmiņas un literāros darbus.

Gribas arī novēlēt, lai Kokneses kultūras nama sieviešu koris "Anima" un jauktais koris "Alaine" savā dziesmu repertuārā iekļauj Kārļa Martinovska melodijas. Tā būtu visskaistākā komponista piemiņas saglabāšana.

Kārlis Martinovskis mūžībā aizsaukts 1968. gada 23. jūnijā, viņa atdusas ir Jēkabpils kapos. Bet par to, cik ļoti viņš mīlējis dzīvi, teic 1961. gadā uzrakstītās dzejas rindas dzejolī "Mana pēdējā vēlēšanās":

"Jūs, draugi, kad mani pavadīsiet,

Jel neesat sērīgām sejām,

Lai priecīgs es varētu staigāt tad es

Pa svētītām mūžības ejām.

Kur bezgala tāles un svētlaimi vied,

Kur dziesmas tik brīnišķas zvaigznāji dzied."

Sarmīte Rode

Anitas Šmites foto