Dabas parks "Daugavas ieleja"

Aizsargājamā dabas teritorija kopš 2004.gada ir iekļauta Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā – Natura 2000 teritoriju tīklā. Dabas parka kopējā platība ir 1091 hektārs. Dabas parks dibināts 1987.gadā. 1999.gadā šīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statuss nostiprināts ar 09.03.1999. Ministru kabineta noteikumiem Nr.83 „Noteikumi par dabas parkiem”. Dabas parks izveidots, lai aizsargātu Daugavas senlejas raksturīgāko posmu, kas palicis nepārveidots, būvējot Pļaviņu HES. Galvenā vērtība ir senlejas pamatkrasta stāvajai nogāzei līdz Dīvajas ietekai, kur nogāzes klāj vērtīgi platlapju nogāžu un gravu meži. Teritorijā daudz dabisku, botāniski vērtīgu sausu pļavu kaļķainās augsnēs un mēreni mitru pļavu, kurās sastopamas retas un aizsargājamas augu sugas. Konstatētas arī kaļķainas smiltāju pļavas, eitrofas augsto lakstaugu audzes. Tuvāk Aizkrauklei arī dolomītu atsegumi, avotu izplūdes vietas krastā. 

Dabas parks „Daugavas ieleja” pārstāv senu kultūrvēsturisko ainavu, kurā gadsimtu gaitā, mijietekmējoties cilvēka darbībai un dabas apstākļiem, izveidojusies tā telpiskā struktūra, kuru redzam šodien, un kurā saglabājušās agrāko laikmetu liecības materiālu objektu veidā, vietvārdos, nostāstos, cilvēku atmiņās. Tas ir vienotais dabas un kultūras mantojums, kas Daugavas ielejas dabas parkam piešķir īpašu vērtību. Daugavas ielejas dabas parka teritorijā valsts aizsardzībā atrodas nozīmīgi un Latvijā atpazīstami kultūras pieminekļi: Aizkraukles pilskalns (tautā saukti par Augstajiem kalniem, arī Kraukļa kalni) ar senpilsētu un kapulauku, Kraukļakmens, Aizkraukles pilsdrupas, Lejasžagaru kapulauks un Aizkraukles luterāņu baznīca.