Romāna “Nāves deja” pirmizdevuma simtgadei veltīts pasākums Neretā

24. augustā Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs “Riekstiņi” aicina uz pasākumu, veltītu Jāņa Jaunsudrabiņa romāna “Nāves deja” pirmizdevuma simtgadei. Pasākumā tiks prezentēti divi romāna 2024.gada izdevumi – azerbaidžāņu valodā (tulkojums – Nigar Sultanova, Baku) un latviešu valodā (izdevējs Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs “Riekstiņi”).

  Atskatāmies uz Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves posmu divdesmitā gadsimta sākumā, kad Eiropā bija tautu atmodu un revolūciju laiks, īsts juku laiks. Bija sācies karš, faktiski Pirmais pasaules karš, kas vērsās plašumā. Karam sākoties vēl neviens Latvijā neiedomāja, ka vajadzēs atstāt Latviju, arī Jaunsudrabiņi. Bet kara troksnim tuvojoties Daugavai, Jaunsudrabiņš 1915.gadā raksta latviešu rakstniekam, grāmatu izdevējam un mecenātam Ernestam  Birzniekam-Upītim, lūdzot iespēju Kaukāzā rast patvērumu no kara. Jaunsudrabiņš saņem atļauju braukt uz Baku, kur Birznieks-Upītis dzīvo kopš 1893.gada un  labi pārzina turienes apstākļus. Pļaviņu māju Jaunsudrabiņu ģimene atstāja 1915.gada oktobrī un devās uz Gulbeni, lai tālāk ar vilcienu brauktu uz Baku pie Ernesta Birznieka-Upīša.

          Kaukāzā, galvenokārt Baku, Jaunsudrabiņi nodzīvo līdz 1918.gada beigām. Jau no pirmajām dienām Zihā Jaunsudrabiņš nododas makšķerēšanai, vienlaikus vērodams šo svešo apkārtni, uztverdams jaunus sižetus un neparastos tipāžus (kalnus, celtnes, cilvēkus un viņu apģērbu, dzīvniekus – ēzeļus un bruņurupučus, utt.).Prāts tiecās – gleznot, gleznot un gleznot. Sākotnēji Jaunsudrabiņš pat dabūja ar Birznieka-Upīša palīdzību darbu nelielā koka materiālu noliktavā ostas rajonā. Jaunsudrabiņš ātri ieguva kontaktu ar vietējiem, centās saprast un apgūt viņu valodu.  Katru brīvu brīdi Jaunsudrabiņš izmantoja gleznošanai un kad no Centrālās bēgļu komitejas saņēma pabalstu, pameta darbu, lai pilnībā nodotos glezniecībai, toties agros rītos un vakaros zvejoja. Pirmajā gadā Jaunsudrabiņš uzturējās Baku; tapa Baku un tās apkārtnes skices un gleznas. Pretstatā ierastajam poētiskajam stilam top dinamiski un kolorīti kalnu gleznojumi un viņam neraksturīgā rūpnieciskā ainava. Viņu iespaido austrumnieciskā kultūra un oriģinālās sadzīves paražas. Gleznoja daudz, skices parasti pamatīgi izstrādāja. Jaunsudrabiņa gleznas labprāt pirka latvieši un arī vietējie iedzīvotāji. Jānis Jaunsudrabiņš piederēja tiem cilvēkiem, kuriem pasaulē nav ienaidnieku, vienmēr īsā laikā paspēja saprasties un sadraudzēties ar vietējiem, ari neparastajos austrumnieciskajos Baku apstākļos bija vienmēr atvērts un iekļaujošs. Viņam patika “ienirt pūlī”, izjust un izdzīvot reālos, neparastos sadzīviskos apstākļus. Tomēr, kad rodas kaut mazākā iespēja doties uz Dzimteni, viņš sarīko izstādi-pārdošanu (vismaz 120 kalnu studijas), un ģimene1918.g. beigās pamet Azerbaidžānu. Šo periodu Jaunsudrabiņš iemūžina romānā “Nāves deja” un stāstos.