Grāmatas „Vīrs ar Nameja gredzenu” atvēršanas svētki Bebros

6.decembrī Bebru pagasta bibliotēkā izcilajam bebrēnietim Vilnim Plūmem veltītās rakstnieces Lindas Šmites grāmatas „Vīrs ar Nameja gredzenu” atvēršanas svētki kopā sasauca tos, kuri savulaik strādājuši Vecbebru sovhoztehnikumā prasmīgā direktora vadībā un daudzus citus Bebru pagasta iedzīvotājus. Sirsnīgajā pasākumā piedalījās arī Viļņa Plūmes tuvinieki – dzīvesbiedre Sarmīte Plūme un jaunākais dēls Artūrs Plūme. Savējo vidū mīļi gaidīta viešņa bija Maija Malaševska, kurai par darba un dzīves gadiem Bebros saglabājušās vissiltākās atmiņas. Viņas savāktais bagātīgais materiālu klāsts par Vilni Plūmi un Vecbebriem lieti noderēja autorei grāmatas tapšanā.

Atstātais mantojums dzīvo

Pagājušajā gadā izdevniecībā „Jumava” klajā nāca Lindas Šmites darbs „Āmurbrālis, akmens cietais” – veltījums mūsu novadniekam tēlniekam Voldemāram Jākobsonam. Arī autores jaunā grāmata ceļu pie lasītājiem sākusi no izdevniecības „Jumava”. Tās izdošanu finansiāli atbalstīja Aizkraukles novada un Kokneses novada pašvaldības. Pasākuma norises laikā „Jumavas” pārstāvji piedāvāja iespēju iegādāties grāmatu par mūsu novadnieku un citus jaunākos izdevumus.

Pirmā grāmatas „Vīrs ar Nameja gredzenu” atvēršana notika Aizkrauklē, sagaidot Latvijas valsts 98.gadadienu. Aizkraukles novadam pieder Viļņa Plūmes ražīgi desmit gadi, bet 22 piepildīti darba gadi vienmēr liecinās par uzplaukuma laiku, kad Vecbebros notika nemitīga izaugsme gan ražošanas, gan izglītības un kultūras dzīvē. Vilnis Plūme aizsaulē aizgāja pirms sešiem gadiem, bet viņa atstātais mantojums dzīvo – par viņu domājam un runājam tagadnē. Pēc Plūmju ģimenes ierosmes un ar finansiālu atbalstu izveidots stipendiju fonds. Arī Lindas Šmites grāmata ir cieņas un pateicības apliecinājums cilvēkam, kurš aiz sevis atstājis nezūdošas gaismas pēdas.

Grāmatas atvēršanas svētki iesākās ar Bebru pagasta vokālā ansambļa „Nianse” (vadītāja Liāna Haritonova) Andra Kristona komponēto melodiju ar Ārijas Āres vārdiem „Vecbebriem” – šī dziesma bija kā ar gaismu staru sūtīts sveiciens Vilnim Plūmem baltajā mūžībā. Autores Lindas Šmites lasītie grāmatas fragmenti, ansambļa „Nianse” dziesmas, laikabiedru atmiņu vēstījumi lika gan pasmaidīt, gan notraukt pa saviļņojuma asarai, bet pāri visam staroja gaišs tikšanās prieks. Bebru pagasta bibliotēkas vadītāja Ausma Rode sacīja: „Kad naktīs iemirdzas zvaigznes, debesīs tiek rakstīti likteņi. Man ir patiess prieks, ka šodien esam kopā, lai atcerētos cilvēku, kuram liktenis bija novēlējis savu dzīvi un darbu saistīt ar mūsu pagastu.”

Kopā samūrēti atmiņu ķieģelīši

Linda Šmite par grāmatas tapšanas ceļu pastāstīja: „Man piezvanīja izdevniecības „Jumava” vadītājs Juris Visockis un izteica priekšlikumu rakstīt grāmatu par Vilni Plūmi. Pēc ilgām pārdomām nolēmu, ka vispirms ir jārunā ar ģimeni. Ar Sarmīti Plūmi telefoniski sazinājos pagājušā gada pirmajā adventē. Viņas balsī skanēja uzticēšanās un paļāvība man. Grāmata par tēlnieku Jākobsonu bija mazliet citāds darbs, jo tēlnieks no mums ir aizgājis jau sen - rokas bija brīvākas, varēju vairāk fantazēt. Vilnis Plūme ir dzīvā atmiņā, katrs vārds un teikums ir liela atbildība. Ar ko sākās darbs? Ar sarunu ar Sarmīti Plūmi un preses materiālu studēšanu, ar kuriem palīdzēja ģimene, Aina Podvinska un Maija Malaševska. Izlasīju un konspektēju Aizkraukles novada pašvaldības izdevumu „Domes vēstis” desmit gadu garumā. Nevarēju doties uz sarunu pie cilvēkiem, ja neesmu sevi uzlādējusi ar zināšanām. Jutos kā celtnieks, kuram vajadzēja kopā samūrēt tos atmiņu ķieģelīšus, ko cilvēki man stāstīja, ko es izlasīju un uzzināju. Grāmatā apkopoti apmēram 30 cilvēku atmiņu stāsti. Mani ļoti iegrožoja noteiktais manuskripta nodošanas termiņš. Bet es teikšu kā Džemma Skulme: es to paveicu.”

Arī šajā tikšanās reizē pasākumā bija bebrēnieši, kuru atmiņas iemūžinātas grāmatā.

Grūtāk nekā uzrakstīt grāmatu, bija izdomāt tās nosaukumu. Pēc vairākiem variantiem autore izvēlējusies „Vīrs ar Nameja gredzenu”. Vilnis Plūme Nameja gredzenu nēsāja vairāk nekā 20 gadus. Četras stieplītes, savītas vienā pīnē, simbolizē vienotību un arī gredzena nēsātājs bija vienots ar savu dzimtu, sava pagasta cilvēkiem, darba kolēģiem un domubiedriem.

„Ar Sarmīti klātienē satikos šī gada 12. janvārī, maestro Raimonda Paula lielajā jubilejā. Un es domāju, ka man ļoti veiksmīgi izdevās šajā grāmatā izveidot nodaļu, kurā Vilni Plūmi nosaucu par gara līdzinieku Raimondam Paulam. Tas ir mans savijums, mans redzējums,” atklāja Linda.

Es būšu direktors!

Lūk, divi no fragmentiem, kurus tikšanās brīdī lasīja Linda Šmite.

„Evas Ikstenas-Strapcānes uzņemtajā videofilmā par Viļņa Plūmes mantojumu viņa studiju biedrene Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē Aija Poča atminas Viļņa izteikto un pamanāmo mērķtiecību: „Viņš nopietni skatījās uz to, ko dzīvē darīs. Viņš skaidri zināja, ka būs direktors. Tā arī teica. „Es būšu direktors”. Viņu uzreiz varēja pamanīt. Viņš bija ar stāju, ko bija devusi ne tikai dejošana. Tā bija stāja kā personībai.”

„Kad 1972. gadā Vilnis Plūme dodas komandējumā uz Vecbebru Lauksaimniecības tehnikuma pastāvēšanas 50. gadadienas svinībām, Vecbebros zied ceriņi un smaržo plaukstošie lauki, skaļi elpo kopjamā zeme. Tur propoliss un medus. Vecbebros nudien neparasta gaisotne. Tehnikumā jaušama savdabīga, suģestējoša aura, kas nobur un nelaiž vaļā. Rīgas ciemiņš ar visām maņām sajūt vitālu nepieciešamību piederēt šai Kaucmindes garu uzturošajai vietai, biškopju Mekai. Jaunais cilvēks sadzird aicinājumu palikt Vecbebros, kur paveras milzīgs darbalauks un sajūtams ārkārtīgi stipru, viedu cilvēku klātums. Vai studiju biedriem stāstīdams par sevi kā direktoru, viņš lasīja no zvaigznēm, kur patiešām ierakstīts, ka piecus gadus viņš būs Latvijā tik izdaudzinātās bitenieku skolas direktora vietnieks un septiņpadsmit gadus – direktors?” Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris, sveicot Lindu Šmiti un Sarmīti Plūmi ar grāmatas iznākšanu, uzsvēra, cik liela nozīme ir personībai, kura spēj aizraut citus, lai sasniegtu lielus mērķus.

Par Vecbebriem varētu rakstīt vēl

Maija Malaševska, uzrunājot klātesošos, sacīja: „Jau pirms pasākuma apsveicinoties, es sajutu jūsu sirds siltumu, it kā nebūtu pagājis ilgs laiks, it kā mēs būtu šķīrušies uz pavisam īsu brīdi. Mēs varam būt lepni, ka Linda ir uzrakstījusi jau otro grāmatu par Bebru pagasta ievērojamām personībām. Un simboliski ir tas, ka pirmā grāmata iznākusi par Voldemāru Jākobsonu. Zīmēšanas stundās viņš labāko darbu mēdza ielika rāmītī uz postamenta. Man gribētos vilkt paralēles un kā skolotājam Jākobsonam šodien par labāko darbu izcelt Lindas grāmatu, un skatīties uz to kā mākslas darbu. Kad uzzināju par grāmatas tapšanu, es sapratu, ka tā ir viena no retajām iespējām caur Viļņa Plūmes personību parādīt arī Bebru pagasta cilvēku dzīvi un tā laika notikumus. Ja grāmatas veidošanai būtu atvēlēts ilgāks laiks un Vecbebru posmam vairāk vietas, tā varēja būt apjomīgāka. Man ir vēl materiāli, ar kuriem varētu iepazīstināt lasītājus. Par pagājušā gadsimta 70. – 80. gadiem esmu ļoti lepna. Tas bija ne tikai izaugsmes laiks saimnieciskajā darbībā, tas bija izcils laiks arī kultūras un sporta dzīvē. Vilnis Plūme lieliski mācēja savākt ap sevi profesionālu komandu jebkurā jomā. Pašreiz cenšos atrast pēc iespējas vairāk liecību par 1990. gadā Vecbebros notikušo Pasaules čempionātu orientēšanās sportā. Tā noslēguma pasākumā spēlēja Latvijas rokenrola karalis Pits Andersons. Olimpiskajā komitejā esmu sazinājusies ar galveno spēļu tiesnesi Rodrigo Slaviņu. Uzskatu, ka par šo vērienīgāko notikumu būtu jāatgādina sabiedrībai.”

Maijas Malaševskas atmiņu stāstījumu papildināja Jānis Midegs, uzverot, ka Vilnis Plūme divu mēnešu laikā, neskatoties uz tā laika grūto ekonomisko situāciju, spēja izcili noorganizēt šo pasākumu pasaules līmenī.

Lai šajā atmiņu grāmatā nebūtu neprecīzu faktu, to pirms izdošanas izlasīja Sarmīte Plūme, kā arī Viļņa Plūmes bijušie kolēģi Ilze Pabērza un Jānis Midegs. Autorei par gandarījumu atzīstot, ka labojumu bijis maz.

Gredzenam nav ne sākuma, ne beigu

Par savas ģimenes ierašanos Vecbebros pēc Viļņa Plūmes aicinājuma pastāstīja Ieva Puniņa. Viņas vīrs Modris Puniņš ilgus gadus bija direktora Viļņa Plūmes šoferis, arī viņa atmiņas par kopā pavadītajiem darba gadiem lasāmas grāmatas lappusēs. Savukārt Bebru pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Pabērza atzina, ka no Viļņa Plūmes mācījusies prasīgumu pret sevi un citiem. Pasākuma dalībnieku ziedi un pateicības vārdi priecēja Lindu Šmiti, Sarmīti Plūmi un Maiju Malaševsku. Pa grāmatas eksemplāram pārvaldes vadītāja Ilze Pabērza uzdāvināja Bebru pagasta bibliotēkai, Bebru pamatskolai, PII „Bitīte”, VPIV bibliotēkai un „Galdiņu” muzejam.

Sarmīte Plūme tikšanās noslēgumā atzina: „Sākotnēji, kad izdevniecība „Jumava” piedāvāja radīt grāmatu, biju pret, jo tobrīd mūsu ģimenes mērķis bija izveidot stipendiju fondu. Solīju, ka palīdzēšu tikai ar ģimenes arhīva materiāliem un fotogrāfijām. Bet šobrīd man ir ļoti liels gandarījums par paveikto. Mēs ar Lindu esam kļuvušas gara radinieces. Es viņai uzticējos, ka cilvēks nebūs uzlikts kā uz pjedestāla un nebūs pārspīlējumu. Grāmata ir izdevusies patiesa un to es augstu novērtēju. Jūs katrs tajā atradīsiet kādu sava laika nogriezni, un tā ir lielākā vērtība. Īpašs paldies Maijai Malaševskai par palīdzību un atbalstu Vecbebru posma atspoguļošanā.”

Grāmatā izlasīsiet vārdus: „Gredzenam nav ne sākuma, ne beigu. Tas ir mūžīgs. Un mūžīgs ir gada rituma gredzena apņemtais cilvēks, kurš līdzcilvēkos sējis visaugstāko pienākuma apziņu, atbildību un mīlestību. Cilvēkmīlestību. Tēvzemes mīlestību.”

Sarmīte Rode

Dzintras Sniedzes foto