Kokneses tūrisma centrā keramiķa Haralda Mārcēna-Ancāna darbu izstāde

Kokneses tūrisma centra izstāžu zāle ir kļuvusi par mazu mākslas pili, kurā atklāt arvien jaunus koknesiešu talantus. 26. oktobra lietainā diena iemirdzējās košās krāsās tiem, kas piedalījās keramiķa Haralda Mārcēna-Ancāna darbu izstādes atklāšanā.

"Latvijā ir zināmi dziedošie šefpavāri, es esmu šefpavārs – mākslinieks!" – par sevi teic izstādes autors. Un viņam ir sava mūza – šarmantā dzīvesbiedre Gita, arī pēc profesijas ēdināšanas tehnoloģe. Viņi viens otru lieliski papildina un atzīst: "Mēs abi esam karaļi, bet saderam kopā!"

Pēc Maskavā pavadītiem 15 gadiem, pasauli redzējušie ir atgriezušies Latvijā un jau gandrīz divus gadus dzīvo Gitas dzimtajā Koknesē, namā Tilta ielā, kuru koknesieši sauc par vecajām dzirnavām. Šajā neilgajā laikā Mārcēnu-Ancānu pāris ir kļuvis pazīstams vietējo uzņēmēju pulkā. Neatlaidīgi darbojoties, viņi ir pierādījuši, ka mākslinieciskās dabas šefpavāri māk arī lauku darbus. Pašu audzēto siltumnīcā un arīdzan gatavotos garšaugu maisījumus, citus virtuvē radītus brīnumus pieredzes bagātie pavāri piedāvā dažādos tirdziņos, gadatirgos un uzņēmēju pasākumos. Pēc pasūtījuma tiek ceptas arī izcili gardas tortes, sāļie un saldie kliņģeri. Savukārt aizvadītajos Sama svētkos Kokneses parkā ikviens varēja iegādāties Haralda no māla veidotos samiņus.

 Izstādes atklāšanas dienā mākslas cienītājus apbūra smalkie filigrānie porcelāna svečturi, greznās saktas un piespraudes, apgleznotie šķīvji, sienas dekori, māla vāzes, darbi, kas veltīti mīļotajai sievietei un arī paša mākslinieka neordinārā personība, viņa patiesais un dziļi izjustais skatījums uz dzīvi, kas atspoguļojas mākslas darbos.

Pirmās izstādes dienas baudītājiem bija brīnišķīga iespēja ieklausīties darbu autora stāstījumā par sevi un savu radošo darbošanos: "Esmu ēdināšanas tehnologs, 40 gadus nostrādājis par šefpavāru. 1975. gadā, kad mācījos Rīgas kooperatīvajā tehnikumā, skolotāja Priede mani uzaicināja uz keramikas pulciņu. Tā arī radās mani pirmie darbi, no kuriem daži skatāmi arī šajā izstādē. Viens no tiem ir māla glezna "Pūt, vējiņi". Tas bija tāds patriotisma laiks. Lūk, šis veidojums mālā "Karam – nē!" atgādina izšautu patronas čaulu. Esmu dzimis Ogrē, kur ilgus gadus pie kinoteātra sēdēja lācis kārumnieks, bet, redziet, man ir savs māla lācītis, arī pa daudzajiem gadiem mazliet cietis. Studiju gados bija grūti izdzīvot, mamma uz nedēļu deva 10 rubļus, bet man gribējās ar meitenēm uz kafejnīcu aiziet… Pavisam nejauši radās godīgi nopelnīts risinājums. Biju kādai izstādei izgatavojis lielu māla vāzi, kurai uzradās pircējs, jo tolaik tādas kārtīgas puķu vāzes nebija nopērkamas. Tā manas māla vāzes kļuva par manu pirmo biznesu! Laikā, kad dzīvoju Maskavā, pateicoties manai mūzai – sieviņai Gitai, iepazinos ar viņas kosmetoloģi Valentīnu Kuzņecovu, kura vadīja mākslas studiju. Ieguvu jaunas zināšanas un atkal no jauna nopietnāk pievērsos sevis izteikšanai mākslā. Darbojoties studijā, radās izdevība ar saviem darbiem 2015. gadā  piedalīties izstādē Tretjakova mākslas galerijā. Pēc galerijas vadības lūguma vairāki mūsu studijas darbi, arī manējie, tur palika kā dāvinājums." Divi darbi no izstādes slavenajā galerijā skatāmi arī jaunajā izstādē. Par vienu no tiem Haralds stāsta ar lepnumu, bet savā jokot tīkamā manierē: "Šo porcelāna svečturi, kuru vasarā var izmantot kā vāzi, gatavoju kā dāvanu Gitai skaistā dzīves jubilejā. Kāds turīgs mākslas pazinējs par to man solīja prāvu naudas summu, no kuras bija grūti atteikties! Bet tā kā svečturī bija iegravēti veltījuma vārdi Gitai, tas kopā ar mums atceļoja uz Latviju!" Tā katram izstādes darbam ir savs stāsts. Dzīvojot Maskavā, Gita vadīja restorānu ar nosaukumu "Grabļi", un par to liecina Haralda no māla veidotais grābeklītis, kurš kļuva par šī restorāna logo.

Izrādās, agrā jaunībā izstādes autors sapņojis kļūt par šefpavāru uz kuģa, tāpēc tuva arī jūras tēma: izstādē ir uzziedējis koks ar māla samēniem, kārdinoša ir māla zivtiņa, kuru var izmantot kā konfekšu trauku. Daiļā dzimuma pārstāvēm noteikti patiks latviskos rakstos veidotās porcelāna saktas, brošas un piespraudes. Ar mīlestību un lepnumu Haralds runā par savām meitām Baibu un Anci, sagaidītajiem mazbērniem. Veltījums saviem mīļajiem aplūkojams apgleznotajos šķīvjos, kur vērīgākie pamanīs viņu veidotos iniciāļus mākslinieciskā izpildījumā. Kokneses dziedātāji ir kļuvuši par prototipiem "Kokneses korim"– katra savādākā figūriņa izteic katra korista raksturu.

"Jaunībā darbojos ar mālu, Maskavā bija porcelāna laiks, mālu tur uzskata par pārāk lauciniecisku, bet šeit es atkal esmu māla varā. Strādāju bez virpas, viss ir roku darbs, sava cepļa man nav, darba procesa noslēgums ir ceplī Ādažos," atklāj meistars. "Ideja par jaunu darbu Haraldam var atnākt arī nakts stundā,  un tad ir jāceļas un jārada!" – teic Gita. Arī pašreiz tiek gatavots pārsteigums, par kuru mēs drīzumā uzzināsim. Tomēr vienu sapni Haralds atklāja tagad: "Pēc jaunā gada gribu atvērt mācību studiju jeb pulciņu bērniem un pieaugušajiem, kuriem es varētu dot savas zināšanas, bet varbūt kāds arī man iemācītu kaut ko jaunu."

Izstādes noslēgumā pārliecinājāmies, ka elegantais kungs patiesi prot pārsteigt! Ar krāšņām rozēm viņš sirsnīgi pateicās savai iedvesmotājai un mūzai – sievai Gitai, bet visām pārējām izstādes apmeklētājām uzdāvināja pa krāsainam mārtiņrožu pušķītim. Bet tas vēl nebija viss – ikvienam bija jānogaršo Haralda ceptais sāļais kliņģeris, kuru arī varējām nosaukt par ļoti gardu mākslas darbu!

Sveicot izstādes autoru, Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Anita Šmite sacīja: "Šī tikšanās ir aizsākums tālākai sadarbībai! Lai virmo idejas un top jauni darbi!"

Kokneses tūrisma centra izstāžu zālē Haralda Mārcēna-Ancāna keramikas izstāde būs skatāma līdz 30. novembrim. Atnāciet, jo nevar izstāstīt to, kas jāredz savām acīm!

Sarmīte Rode

Anitas Šmites foto