
Skrīveru apkārtne ir bagāta ar kultūrvēsturisko mantojumu, kur nozīmīgu vietu ieņem muižas un pusmuižas. Tās veidojušās dažādos vēstures posmos un kalpojušas kā svarīgi saimnieciskie un administratīvie centri. Muižas pārvaldīja plašas teritorijas, savukārt pusmuižas palīdzēja organizēt ikdienas darbus un nodrošināja efektīvāku zemju apsaimniekošanu. Šīs vietas sniedz vērtīgu ieskatu gan tā laika dzīvesveidā, gan saimnieciskajā attīstībā Skrīveros.
Rīgas–Daugavpils ceļa malā, dziļi kokos paslēpusies, reiz atradās Vinkelmanes muiža, no kuras mūsdienās saglabājies vien parks ar vāji saskatāmām aleju iezīmēm, bet ēkas ir pārbūvētas dzīvošanai. Muižas teritorija bija 710 hektāri, kas pēc zemes reformas sadalīti 31 jaunsaimniecībā. Vēsturē tā minēta arī kā “Oselmuise” un “Oselhof”, kā arī kopš 1493. gada muižai vairākkārt mainījušies īpašnieki. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā tā piederēja dažādām muižnieku dzimtām, bet 1879. gadā izsolē to ieguva Sofija Petrovna fon Verman. 20. gadsimta 20. gados pēdējais īpašnieks bija cara kambarkungs Belgrads.
Skrīveru muiža 16. gadsimta beigās (1577. gadā) bija Alstiķes muižas sastāvdaļa un ietilpa Kurzemes hercogistē. Livonijas kara un vēlāk zviedru–poļu kara laikā hercogs Gothards Ketlers finansiālu grūtību dēļ muižas ieķīlāja un pārdeva. 1577. gadā muiža tika piešķirta Stefanam Rēmeram, no kura uzvārda radies nosaukums Romershof. Pēc kariem īpašums nonāca Kokneses skrīvera Nīmeijera rokās, un 1634. gadā viņa īpašumtiesības tika apstiprinātas. 17. gadsimta beigās muižu iegādājās ģenerālis Martins fon Šulcs, vēlāk tā piederēja Šulcu dzimtai vairākās paaudzēs. 18. gadsimtā landrāts Kārlis Fridrihs Šulcs ieviesa zemniekiem nozīmīgus tiesību uzlabojumus. 19. gadsimtā muiža vairākkārt tika mantota, un 1874. gadā to iegādājās Augusts fon Siverss, kura dzimta kļuva par pēdējiem lielajiem īpašniekiem.
19. gadsimta beigās tika uzcelta grezna jauna pils ar torņiem, galerijām un modernām ērtībām, kas simbolizēja muižas bagātību. Tomēr 1905. gada revolūcijas laikā pils tika nodedzināta, vēlāk atjaunota, bet Pirmā pasaules kara laikā atkal nopostīta un galu galā nojaukta. Līdz mūsdienām saglabājušās tikai atsevišķas saimniecības ēkas un muižas parka daļas.
Pēc 1920. gada zemes reformas muižas teritorija tika sadalīta jaunsaimniecībās, izveidojot vairāk nekā 160 saimniecību. Vēsturiski apvidū lietoti divi nosaukumi – oficiālais Romershof un tautā izplatītais Skrīveri, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Zalapmuiža (saukta arī par Zaļo muižu) sākotnēji bija Skrīveru muižas satelītīpašums. Poļu valdīšanas laikā to Vigants pārdeva Zalubenam. 17. gadsimtā muižu apsaimniekoja Zalubena dzimta, bet vēlāk īpašnieki mainījās – no 1638. gada tā piederēja Kristaofam Rīgemanam, savukārt no 1723. gada muižiņu pārņēma Šulcu dzimta.
1862.–1865. gada zemju plānā redzams, ka Zalapmuižā bija trīs lielākas ēkas un desmit mazākas. Mazākās ēkas bija izvietotas ap pagalmu, bet lielākās atradās atsevišķi un, visticamāk, tika izmantotas saimnieciskām vajadzībām.
Palātas pusmuiža bija neliela muiža ar salīdzinoši maz ēkām. Avotos minēts, ka tajā bija ap septiņām ēkām, taču kartogrāfiskajos materiālos dažkārt atzīmētas tikai piecas, no kurām divas bijušas ļoti nelielas. Kopumā apbūve bija vienkārša un veidota galvenokārt praktisku saimniecisko vajadzību nodrošināšanai, kā tas raksturīgi pusmuižām.
Mūsdienās no Skrīveru apkārtnes muižām un pusmuižām saglabājušās tikai atsevišķas vēsturiskās liecības. Gadsimtu gaitā kari, ugunsgrēki un saimnieciskās pārmaiņas ir ievērojami pārveidojušas šo vietu sākotnējo veidolu. No kādreiz greznās Skrīveru muižas pils līdz mūsdienām saglabājušās vien pils kāpnes, akmens kāršu galdiņš, tējas terase, strūklaka un pils sētas drupas, kas ļauj nojaust tās agrāko izskatu. Citviet muižu teritorijās redzamas vien parku paliekas, pārbūvētas saimniecības ēkas un ainaviski apvidi, kas joprojām piešķir vēsturisko noskaņu.
Informāciju sagatavoja Skrīveru tūrisma informācijas punkts, Daugavas iela 85, Skrīveri.
