Daugavas un Pērses senleja pie Kokneses pilsdrupām

Koknesē satiekas Daugava un Pērse un abu upju sateces vieta ir apliecinājums tam, kā dabas un cilvēka mijiedarbība veido ainavu un vēstures stāstu. Stāvot pie pils kādreizējā sausā aizsarggrāvja, labajā pusē tekošā Pērse un skatienam nedaudz tālākajā kreisajā pusē plūstošā Daugava var likties gandrīz vienlīdzīga lieluma upes. Iepriekšējās paaudzes, šeit stāvot, redzēja pilnīgi citas upes - varenu Daugavu un gleznainu Pērsi. Upes plūda pa dziļu, gleznainu ieleju ar smilšakmens atsegumiem, ainaviskām kraujām un klintīm. Uzpludinot Pļaviņu ūdenskrātuvi 1965. gadā, ūdens līmenis pieauga par gandrīz 40 metriem. Kokneses pilsdrupas, kas reiz stāvēja augstu kalnā, nonāca tieši pie ūdens malas. Klintis, krāces, Pērses ūdenskritums, upju senleja palika dzelmē. Pērse šajā vietā bija neliela upe, kuru, lecot pāri akmeņiem, varēja šķērsot un nonākt otrā – Bilstiņu krastā. Pērses grava bija platāka par pašu upi, kas līkumoja no viena gravas krasta uz otru. Upes krasti bija klinšaini, gar tām plūda krācoša straume un pie upes katrā tās krastā varēja nokāpt tikai pa atsevišķām noejām. Vietā, kur Pērse ietecēja Daugavā, Pērse bija izveidojusi plašu deltu. Tā sadalījās vairākos atzarojumos, kurus veidoja palu straumes. No Pērses sanesumiem Daugava šai vietā bija kļuvusi šaurāka, un tur bija izveidojušās nelielas krāces. Uz Rīgas -Daugavpils lielceļa pie pilsdrupām, pāri Pērsei veda tilts. Uz mūra balstiem veidoto tiltu koka virsdaļas pavasara plūdos vairākkārt aiznesa un tās nācās veidot no jauna. No 1935. līdz 1965. gadam pāri Pērsei veda 40 metrus garš un 7 metrus plats dzelzsbetona tilts, kurš bija drošs pret plūdiem. Pati Daugava te plūda krietnā attālumā no pilsdrupām, atstājot vietu minētajam ceļam. Gandrīz pie pašām pilsdrupām atrādās mājas “Zvejnieki”. Tās bija celtas muižas laikos, lai tur dzīvotu zvejnieks, kas apgādātu muižu ar zivīm. Ap mājām bija lieli ozoli, stādīti ar nolūku, lai pasargātu ēkas no pavasara ledus blāķiem. Vērojot Daugavu no šī vietas redzam lielu upi, bet 20. gadsimta 20. – 30. gados, kad upe no šejienes nebija saskatāma un plūda krietni zemāk, te darbojās pārceltuve. To izmantoja tūristi, lai iepazītu Daugavas krastu skaistumu, pārceļoties no viena krasta uz otru. Netālu bija Stūresleju krogs un citas ēkas. Pirms uzpludināšanas visus kokus nocirta, ēkas nojauca, tiltu uzspridzināja un kādreizējo upju senleju piepildīja Pļaviņu hidroelektrostacijas ūdenskrātuves ūdens.