Bebrulejas piemiņas akmens

Bebrulejas piemiņas akmens, ir liels laukakmens, uzstādīts 1993. gada vasarā, realizējot Latvijas Kultūras fonda Daugavas programmu, kura paredzēja iezīmēt Daugavas kultūrvēsturisko ceļu. Tēlnieks Vilnis Titāns laukakmenī iekalis trīsdesmit Bebrulejas māju vārdus: Asari, Asarīši, Aldiņi, Uplejas, Vēveri, Lakstīgalas, Oši, Ceriņi, Straumnieki, Dzelmes, Bērziņi, Ritumi, Dambīši, Brencēni, Klintskalni, Gaugavieši, Kļaviņi, Zvejnieki, Krācaines, Lielmaņi, Mūrnieki, Ozoliņi, Kārkliņi, Krastmalas, Radzītes, Graudiņi, Austriņi, Krastnieki, Krastkalni, Glīzdas. Skolotāji Antonija un Oto Ņesterovi – bijušie bebrulejieši, novēlēja savā mūžā sakrāto Bebrulejas piemiņas zīmes izveidošanai.

20.gadsimta sešdesmito gadu vidū, uzbūvējot Pļaviņu HES un ierīkojot ūdenskrātuvi, Bebrulejas ciems un kapsēta tika appludināti un atrodas apmēram 10 m zem pašreizējā Daugavas ūdenslīmeņa. Bebrulejas viensētas – savdabīgās zvejnieku, laivenieku, plostnieku, dolomīta lauzēju mājas tika nojauktas; Bebrulejas kapsētas apbedījumi pārvesti uz Bāru kalna kapsētu.

Ciems pastāvēja laika periodā no 18. gs. 20. gadiem līdz 1965. gadam. Bebrulejas ciems atradās Daugavas labā krasta kraujā apmēram pusotru km lejpus Pļaviņām starp upi un bijušo Pļaviņu dolomīta lauztuvi. Apdzīvotā vieta radusies pēc Ziemeļu kara, kad tur apmetās uz dzīvi plostnieki, zvejnieki un amatnieki, pavisam 30 mājas.

Bebrulejā dzimuši:  gleznotājs Aleksandrs Štrāls, un viņa brālis rakstnieks Kārlis Štrāls.

"Ziedu laikā Bebruleja ir kā liels, brīnišķīgs dārzs, un gaišajās pavasara naktīs, kad mēnesnīcā kā sudrabs viz mierīgā Daugava, kokiem apaugušajos krastos dzied lakstīgalas. Kā skaisti nospēlēta Šopēna noktirne ir šāda Bebrulejas nakts", tā par šo vietu rakstīja dzejnieks Jānis Jaunsudrabiņš.