Daugavas skatu laukums "Lorelejas klints"

Pēc Pļaviņu HES uzbūvēšanas un ūdenskrātuves ierīkošanas, Lorelejas (Nāru) klints ir pazudusi Daugavas ūdeņos. Ievērojami paceļot ūdens līmeni, izzudušas krāces un Velna jeb Trakais atvars klints pakājē. Aptuveni tajā vietā, kur atradās klints, ir ierīkots skatu laukums Daugavas ainavas vērošanai ar soliņu, baltegli un dažiem laukakmeņiem.Senatnē:
Lejpus Grūbes krāces Daugavas labajā krastā slējās Lorelejas klints – augstākā Pļaviņu struktūras daļa, kas sasniedza 13 metru augstumu. Daugavas ūdeņi un ledus ik pavasari drupināja klinti un Daugavas krastus.
Stāsti par Lorelejas klinti:
Kas teicis, ka nāras – nu, tās ūdensmeitas – esot ļoti skaistas? Pavisam ar nē. Vecais plostnieks Daugavas Jancis reiz vienu redzējis pie Trakā atvara, uz klintiņas sēžot. Sarkani mati, zaļganas acis, apkārt tāda kā zaļgana gaismiņa. Skatījusies šim, taisni virsū, kad vilcis tīklu laivā. Tas bijis pavisam tukšs, un viņa smējusies, baltus zobus spīdinādama. Jancis saskaities, gribējis šai ko stiprāku pateikt. Ātri izrāvis pēdējo gremdu. Skatoties – nav pie klintiņas stūra neviena. Tepat bija – uzreiz vairs nav. Vai domājat, ka cilvēks tā ne no šā, ne no tā var pagaist! Nē, nevar! Tāpēc Daugavas Jancis ir pārliecināts, ka tā bijusi nāra, un labi, ka pagaisusi, jo vai tad nav dzirdēts, cik daudz ļauna tādas var nodarīt laiviniekiem un plostniekiem. Jancim mazāk prātā palicis nāras skaistums, bet gan tas, cik gauži neomulīgs juties, kad šī tā pagaisusi. Ir bail sameties, kā jau kad mošķi rādās.
(J.Jansons, Pļaviņās)

Trakajā atvarā pa zemes apakšu iztekot upe. Tā nākot no Odzes ezera. Neviens lāga nav zinājis, vai tā ir vai nav, bet nu reiz tas bijis gaiši redzams. Pie ezera mežstrādniekiem pasprucis baļķis ar iecirstu cirvi. Kā palīdis zem citiem kokiem, tā nav vairs izniris. Pēc kāda laika – nu tu brīnums! – tas ar visu cirvi uzpeldējis Trakajā. Kā tad šis te citādi tika, ja ne pa zemes apakšu?!
(J.Jansons, Pļaviņās)

Pirms Pļaviņu HES uzcelšanas, kad Pļaviņās Daugavas ūdens atradās savā dabīgajā līmenī, vien no populārākajām vietām peldētavai bija Daugavas labajā krastā pie Lorelejas klints, kur lejaspusē ūdens griezās pa apli – tā sauktais Velna atvars jeb Trakais atvars. No klints uz pretējo krastu visā garumā stiepās klints paaugstinājums, pār kuru brīvi plūda ūdens, veidojot ūdens kritumu, zem kura peldētājs, turoties pie klints, varēja brīvi elpot, bet krastmalā esošajiem skatītājiem palikt neredzams. Krasta lēzenā mala bija noklāta ar plakaniem laukakmeņiem, kas saules iespaidā sasila un peldētāji ar labsajūtu varēja uz tiem sildīties.

Pie Lorelejas klints krastmalā bieži pulcējās ļaudis, kuriem brīvi plūstošie Daugavas ūdeņi bija kā mierinājums ne vienmēr gaišajā ikdienā.

Pļaviņu pilsētas labākie peldētāji šo vietu izmantoja savos treniņos, lēkdami no klints augšas atvara ūdeņos.

(Egons Vītols, Pļaviņās)

Kad Lorelejas klinti appludināja, es gāju pamatskolā 1.klasē. Vēl šodien atceros - sēdēju pie loga. Skolotāja kaut ko klasei stāstīja, bet es skatījos pa logu uz Daugavu. Nevarēju saprast, kā lielie akmeņi, ar kuriem bija pilna Daugava, ar katru dienu kļuva arvien mazāki un mazāki.......Nepagāja ilgs laiks un pļaviņieši atvadījās uz visiem laikiem no Lorelejas un krācēm. Krasts pie Trakā atvara tajā rudenī bija cilvēku pilns. Tā mēs visi gājām katru vakaru , stāvējām mēmi un skatījāmies vienā punktā... Sākumā pazuda krāces, vēlāk vērojām, cik atlicis no klints.
Tajās dienās nelija, bet kā jau rudenim raksturīgi, satumsa ātri. Laiks bija apmācies. Cilvēki bija ģērbušies tam laikam raksturīgi - tumšās rudens drēbēs. Kāds kaut ko paklusām parunāja, bet visu skatieni bija pavērsti uz klinti. Cilvēki izklīda tikai tad, kad satumsa....
(Jānis Ivars Padedzis, bijušais pļaviņietis)