Daugavas rašanās un ūdensceļš Aizkrauklē

Daugavas rašanās

Daugava ir mūsu tautas Likteņupe, kuru mēdzam dēvēt arī par Māmuliņu un Sirdsdaugavu.

Apstājieties un pavērojiet tās plūdumu. Tumšie upes ūdeņi atspoguļo daudzos vēsturiskos notikumus, kurus noteica dažādu apstākļu kopums un to izmaiņas laikā.

Bet kā pati Daugava īsti radusies?

Daugavas mūžs mērāms aptuveni 10 – 15 gadu tūkstošos, kad pēdējā apledojuma laikā, ledājiem pakāpeniski sarūkot un atkāpjoties, zemienē vēl bija saglabājušās milzīgās ledāja mēles. Upes senleja veidojusies pleistocēnā - laikā, kuram raksturīga vairākkārtēja ļoti plašu apledojumu izveidošanās un samērā daudzu jaunu dzīvības formu rašanās. Tā bija kā sazarota ledāja kušanas ūdeņu noteces gultne zemledāja un pieledāja apstākļos.

Pēc ledāju atkāpšanās upes krastos parādījās pirmie augu un dzīvnieku valsts pārstāvji, pēc tam šajā teritorijā ienāca pirmie cilvēki – vācēji un mednieki. Lai arī tas bija ļoti sen, tomēr Daugavas krasti joprojām ir vieni no bagātākajiem augu sugu skaita ziņā Latvijā.

Mūsdienās, upes tecējums un pati ieleja ir ļoti izmainījušies.

Dodoties pastaigā pa piekrastes promenādi, aicinām aplūkot tūrisma vides stendu “Senā Daugava”, kurā vērojamas cilvēka skatam zudušās ainavas Aizkraukles pusē.

Daugavas ūdensceļš

Jau sirmā senatnē cilvēks savu dzīvesvietu centās veidot Daugavas krastos un, atkarībā no nepieciešamības un iespējām, izmantoja upei piemītošo īpašību daudzveidību.

Līdzās zvejniecībai, Daugava kalpojusi kā svarīgs ūdensceļš tirdzniecības preču transportēšanai. Un sākot ar 20. gadsimtu – kā elektroenerģijas ieguves avots.

Dažādi atklājumi liek secināt, ka upi kā Austrumu ceļa ūdensposmu no Skandināvijas uz Grieķiju, Bizantiju, Persiju un Indiju, jau no 5. – 9. gadsimtam izmantojuši tirgotāji, sirotāji, arī vikingi, kurus senajā Krievzemē mēdza dēvēt par varjagiem. Tieši vikingu laikā šo ūdensceļu nodēvēja par “ceļu no varjagiem uz grieķiem”.

Mūsdienās, par Daugavas ūdensceļa nozīmību tuvējā apkārtnē liecina varenais Aizkraukles pilskalns pie Skrīveriem, arī 13. gadsimtā, pie Karikstes upes ietekas Daugavā, celtā Aizkraukles ordeņpils, kas bija viena no Zobenbrāļu ordeņa komturejām jeb pārvaldes vietām un bīskapa Alberta, 1209.gadā, pie Pērses upes ietekas Daugavā, celtā Kokneses viduslaiku pils, kas bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām viduslaiku pilīm Latvijas teritorijā. Vairākus gadsimtus pilis kalpoja par atbalsta punktiem iekaroto zemju pārvaldīšanā.

Mainījās varas, mainījās kungi, bet Daugavas – ūdensceļa loma nemainījās.

Kuģinieki, strūdzinieki, laivinieki un plostnieki uz Rīgu veda kaņepājus, linus, vasku, medu, labību, dzelzi, ādas, arī rūpniecības izstrādājumus. Tomēr, Daugavas posms no Pļaviņām līdz Aizkrauklei bijis izaicinājumu pilns. Ceļā nācās pārvarēt daudzus šķēršļus – krāces, zemūdens klintis, sēkļus un akmeņus. Grūbes krāce jeb Pļaviņu “rumba” bija viena no lielākajām un bīstamākajām Daugavas krācēm.

Pie Aizkraukles, kur Lauces upe ietek Daugavā, atradās apmēram puskilometru garā, spēcīgā, laukakmeņiem klātā Dzelzenes krāce.

Pēc dzelzceļa līnijas izbūves 19. gadsimta 50. - 60. gados, sācies strūgu noriets, bet pieaudzis plostu skaits.

Daugavas krastu zemnieku vidū, plostnieku amats bijis ļoti iecienīts un labi apmaksāts. Bieži vien gadījies, ka no Krievijas nākušie plosti avarējuši krācēs, tādēļ krievi līguši latviešu puišus, kuri labi pārzināja daudzos upes šķēršļus.

Šodien tikai spējam iztēlojieties, kā sešu līdz astoņu posmu plosti, kuru garums sasniedza pat septiņdesmit metrus, cits aiz cita virzījās pa upi kā vilciens ar vagoniem. Un, kā puikas aiz krācēm ķer izjukušo plostu baļķus, jo divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados par vienu izvilktu baļķi maksāja vienu latu.

Pēc 2. Pasaules kara, līdz brīdim, kad tika uzcelta Pļaviņu hidroelektrostacija, pilnībā tika pārtraukti tirdzniecības sakari pa Daugavu.

Projekts “Unikālu ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas vērtību izmantošana zaļā izzinošā tūrisma attīstībā” (LLI-483, GEOTOUR), tiek īstenots Interreg V-A Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā 2014. - 2020. gadam.

Projekta mērķi ir radīt ilgtspējīgu un izzinošu tūrisma piedāvājumu, palielināt apmeklētāju plūsmu reģionos, uzlabot zināšanas un izpratni par unikālajām dabas vērtībām.

 Projekta kopējais finansējums: 649 972,15 EUR (t.sk. ERAF finansējums - 552 476,31 EUR), Aizkraukles pašvaldībai piešķirtais finansējums ir 165 913.42 eiro, no kuriem ERAF finansējums ir 141 026.40 eiro, savukārt pašvaldības līdzfinansējums – 24 887.02 eiro.

 Informācija par Interreg V-A Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmu 2014.–2020.  gadam  http://www.latlit.eu,

Eiropas Savienības oficiālā mājaslapa http://europa.eu/ 

Šī publikācija ir sagatavota ar Eiropas Savienības finansiālo atbalstu.

Par šo publikācija saturu pilnībā atbild Aizkraukles novada pašvaldība, un tas nekādos apstākļos nav uzskatāms par Eiropas Savienības oficiālo nostāju.