Grūbeles pilskalns atrodas seno sēļu apdzīvotā teritorijā un uzskatāms par vienu no sēļu pilskalniem. Pēc izskata tas ir 30 līdz 35 metrus augsts, savrups, apaļš, ar plakanveida virsmu, smilšainu zemi, kā arī apaudzis ar priežu mežu. Ziemeļrietumos un Dienvidrietumos ir stāvas nogāzes, bet pārējās kalna malās iezīmējas trīs terases. Pilskalnam nav ne grāvju, ne vaļņu un tā kumpais plakums ir daļēji izlīdzināts dēļ rakšanas darbiem. Plakumā vāji saskatāms neliels kultūrslānis, bet austrumu malā, zem smilts kārtas – 2 metru dziļumā uzrakta ogļaina zemes kārta. Kalna pakājē un nogāzēs redzamas daudzas Pirmā pasaules kara tranšejas un ierakumi un kāda tranšeja pat apvij pilskalnu no virsotnes līdz pat pakājei.
Pilskalns arheoloģiski nav pētīts, bet nocietinājumu izbūve liecina par tā piederību nocietinātām pilīm. Vēstures hronikās pilskalns nav minēts, bet pieskaitāms pie sēļu kultūrai raksturīgiem pilskalniem. 1926. gadā pilskalnu uzmērījis Ernests Brastiņš un aprakstījis savas Zemgales pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas pierakstos. 20. gadsimta nogalē pilskalnu pētījis arī arheologs Juris Urtāns, kurš 1995. gadā tajā uzgājis bezripas švīkātās keramikas lausku, kas ļoti aptuveni ļauj pilskalnu datēt ar 1. gadu tūkstoti p. m. ē. un m. ē. 1. gadu tūkstoša pirmo pusi. Pilskalna apkārtnē atrodami samērā daudz agrā un vidējā dzelzs laikmeta senkapu.
Par Grūbeles pilskalnu pierakstītas daudzas teikas, kurās stāstīts par kalnā kādreiz bijušo un pēc tam nogrimušo baznīcu. Viena no teikām vēsta, ka kalnā esošajai baznīcai bijis zvans un tam svētdienas rītos zvanot visa zeme dunējusi. Velns apakšzemē sadusmojies par miera traucēšanu un nolēmis baznīcu nogremdēt, to arī Velns izdarījis. Teika stāsta, ka aizejot no rīta uz kalnu un pieliekot ausi pie zemes var dzirdēt brīnišķīgas zvanu skaņas.