Veļu laika stāsts Kokneses pilsdrupās

Ceturtdienas vakarus, kurus agrāk sauca par piektvakariem, agrāk svētījuši un svinējuši... Arī 30.oktobra vakars tāds bija. DABA kopā ar koknesiešiem svētīja un svinēja veļu laiku. Svētīja un svinēja. Teica paldies senčiem un godāja tos.

Pie Dieviņa gari galdi,

Tur sēž pati mīļa Māra,

Tur sēž pati mīļa Māra,

Villainītes rakstīdama,

Izrakstīja, saskaitīja,

Atdod Dieva rociņā...

Dziedājām, gājām rotaļās, kūrām ugunskurus, vārījām putru, dzērām tēju, izstaigājām taku takas pilsdrupās, godājām senčus, stāstījām stāstus un minējām mīklas.

Svētījām un svinējām.

Veļu laiks ir laiks, kad lauki un raža ir novākta, kad pagrabu plaukti ir piepildīti ar vasaras labumiem, lai tos baudītu ziemā. Tas ir laiks, kad varam teikt paldies. Teikt paldies, svētīt un svinēt. Tas ir laiks, kurā cilvēki, dažkārt pat paši negribot, lūkojas sevī dziļāk kā citkārt. Ielūkojas dziļāk savās dzīvēs un meklē atbildes uz jautājumiem, uz kuriem atbildes glabā viņu dvēseles... Senlatvieši stāsta, ka veļi atnākot uz māju, dod atbildes uz šiem jautājumiem. Mēs svētījām un svinējām. Teicām paldies un saņēmām atbildes... kāds cits varbūt aizdomājās... vēl kāds cits - bija klāt...

Nākamgad atkal pienāks veļu laiks, un mēs būsim tur, Kokneses pilsdrupās, jo - ja kādu gadu tu esi to sācis darīt, tas jādara arī nākamgad. Tā tas ir gan veļu laiku svētījot, gan Lieldienās šūpoles karot, gan Jāņos pūdeli taisot. Nākamgad atnāc arī TU!

Inguna Žogota