Konference „Humānā pedagoģija skolotāja darbā”

„Humānā pedagoģija – tas ir gudrības kauss, kurā savākts klasiskais, garīgi filozofiskais, pedagoģiskais un psiholoģiskais mantojums, kā arī mūsdienu labākā pieredze, kuras mērķis – cēlsirdīgas personības audzināšana. No pedagoģiskās gudrības kausa mēs varam pasmelt tik, cik spējam, un varam to vairot par tik, cik bagāti esam paši”. /Š. Amonašvili/ Humānā pedagoģija ir mīlestības, prieka un izpalīdzības pedagoģija, savstarpēju rūpju un kopēju panākumu pedagoģija, kas veido spēcīgu, laimīgu un veselīgu personību. Katru gadu, pavasarī, Kokneses internātpamatskolā – attīstības centrā tiek rīkota konference, lai pedagogi papildinātu zināšanas, dalītos pieredzē un gūtu atziņas turpmākajam darbam. Šogad konference „Humānā pedagoģija skolotāja darbā” notika 15. maijā, tā pulcēja skolotājus no daudziem Latvijas novadiem.

Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas valdes priekšsēdētāja, Irmīne Pogrebņaka, Siguldas novada jaunrades centra direktore Ilze Šulte, Jelgavas 5. vidusskolas direktora vietniece mācību darbā, Jeļena Golmeistere, konferences dalībniekus iepazīstināja ar katram mūsdienu pedagogam aktuālām tēmām - „Skolotāja garīguma ceļš”, „Mīlestības pedagoģija”, „Humānās pedagoģijas ideju un principu īstenošana izglītības telpā”.

Humānā pedagoģija un mācību stunda, kas tiek vadīta pēc humānās pedagoģijas principiem ir saistīta ar skolotāja pasaules uzskatu, viņa garīgumu. Humānā stunda ir nopietns skolotāja darba pilnveides rezultāts, tas ir darbs sevis, savu jūtu, domu un rīcības audzināšanā. Galvenais nosacījums ikvienā mācību priekšmetā ir veidot garīgu atmosfēru starp skolēnu un skolotāju. Šajās stundās tiek audzināta līdzjūtība, labvēlība, taisnīgums, līdzpārdzīvojums, atsaucība, līdzcietība.

Humānajā pedagoģijā skolotājs nav tikai cilvēks, kurš smaida un glauda bērnam galvu, bet arī prasa ievērot noteikumus. Izglītības procesā, attīstot bērnu kā personību, svarīgi ir ievērot humānās pedagoģijas pamatprincipus: veidot cilvēcisko vidi bērna attīstībai, nemitīgi apliecināt radošu pacietību, pieņemt bērnu, motivēt un dāvināt prieku par bērna panākumiem, piepildīt sevi ar optimismu, kā arī apliecināt bērnā neatkārtojamu personību.

Kā mīlēt bērnu? – šis ir jautājums, ko risina humānā pedagoģija. Š. Amonašvili atbilde ir vienkārša: „Ar patiesu atbildību, ar radošu pedagoģiskās mīlestības enerģiju”.

Sakām lielu paldies lektorēm un visiem dalībniekiem par atsaucību un piedalīšanos konferencē!

Kokneses internātpamatskolas – attīstības centra metodiskais dienests