Čigānos laizdamās, vilku biezu kažociņu...

Vai tu zini - kāpēc? Nu ja! Citur deva ēsti, dzerti, citur rungu pa muguru... Kas nav ziemā gājis čigānos, tas nav izjutis maskas spēku, prieku, došanu un ņemšanu. Tā ir veca tiesa, ka no Mārtiņiem līdz Meteņiem iet maskotos gājienos, katrā vietā tos sauc citādāk - kūjinieki, vecīši, čigāni, budēļi, ķekatnieki, kaļadas, kaladnīki... Mūsu pusē Ziemassvētku laikā maskotos ļaudis vairāk sauc par čigāniem.

Bluķa vakaru svētījot, devāmies no mājas uz māju vienā ceturtdienas vakarā pirms Ziemas Saulgriežiem. Savācām savas nelaimes un arī dažu citu vēl, iecirtām, iegriezām, ieskrāpējām bluķī. Un tad vilkām... no mājas uz māju. Rungu nekur nedabūjām, pat lielie suņi bija labvēlīgi un priecīgi, ka kāds atnāk ciemos... Visur līksmi sadziedājām ar saimniekiem, padancojām un zīlējām. Mūsu bariņā bija gan čigāni, gan suņi, žurka, kaza, velns, ragana... Bet maskas var darināt dažnedažādas - gan mitoloģiskās (nāve, spoks, velns, ragana...), gan dzīvnieku (vilks, kaza, aita, lācis, zirgs, zaķis...), pat saimniecībā noderīgi priekšmeti dažreiz pārtop par masku (sietiņš, slota, grozs...), arī Garā sieva un Mazais vīriņš...

Apvilkām bluķi apkārt gan kultūras namam, gan dzelzceļa stacijai... un daudzām mājām, lai svētība un izdošanās nākamajā gadā. Un pēdējā mājā sadedzinājām ugunskurā. Lai saulītei vieglāks ceļš atkal kalnā.

Lai arī tev ir vaļa, vēlme un patikšana uztaisīt pašam savu masku un aiziet kaut vai pie kaimiņiem ciemos! Un taisi tā, lai tevi nepazīst, tad tai maskai lielāks spēks! Maskošanās ir sena tradīcija. Un tā populāra arī citās zemēs! Bet mūsējā ir tāda, kāda tikai latviešiem! Lai izdodas!

Inguna Žogota, arī vilku bluķi