Paturēsim sirdīs vietiņu mazu, kur pirmajiem vizbuļiem uzziedēt

Maigām bērza lapiņām smaržojot, gaišā pasaule 1948. gada 5. maijā sveica dzejnieces Anitas Svētiņas piedzimšanu. Saviem klasesbiedriem Saulemājās un Krievkalnā viņa vienmēr būs balto bērzu meitene. Arī mums, viņas dzejas cienītājiem, atverot 1993. gadā izdoto dzejas grāmatiņu "Ne aiziet, ne pasakā palikt" pretī raudzīsies dzejniece līdzās vienam no Daugavkrastā šalcošajiem bērziem. "Es ticu tam saules staram, kas tevi šai pasaulē tur", šķiet, šos vārdus teic viņas siltais acu skatiens. Paldies koknesiešiem, kuri 5. maijā, Anitas Svētiņas dzimšanas dienā, Kokneses pagasta bibliotēkā bija kopā ar viņas ģimeni sirsnīgā tikšanās brīdī, kad skanēja dzeja, Pētera Draguna dziedātās dziesmas ģitāras pavadījumā un tikpat gaiši vijās mazi atmiņu pavedieni. 

Margarita Celmiņa, dzejniecei tuvs cilvēks, savās atmiņās raksta: "Prāts liecina, ka gadi steidzas, bet patiesībā – daudzi paliek jauni arī Mūžības dārzā. Tā manai kolēģei un draudzenei – dzejniecei Anitai Svētiņai joprojām ir un būs tikai 40. pavasaris."

Pagājušie 30 gadi kopš, baltam putenim virmojot, aukstā pasaule aiz viņas aizvēra Mūžības vārtus, nav nodzēsuši dzejnieces mijkrēslī iedegto sveci, un mēs joprojām tiecamies uz viņas iedegtajiem dzejas vārdiem. "Šī mazā dzejas grāmatiņa ir liela savā vēstījumā. Tā ir daudzu roku noglāstīta, jo cilvēki lasa Anitas Svētiņas dzeju, viņas dzejoļi iegulst sirdī, lai tur paliktu. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Tautas plauktam mēs uzdāvinājām šo grāmatu kā mazu Kokneses dārgumu," pasākumā sacīja bibliotekāre Ingrīda Grūbe.

Anitas Svētiņas dzejā dzīvo sapnis par savu Sanmikelu, viņas dabas pielūgsme un alkas pēc laimes, mīlestības vārdi Koknesei: "Tā jūsu Koknese. Un mana – Mēs citur mājas neatrastu – Te nesāp dzērvju aiziešana, Te nejūtam mēs gadu nastu." Vairāki viņas dzejoļi piedzimuši par dziesmām. Dzimšanas dienā Pētera Draguna izpildījumā dzirdējām Ulda Ozola komponēto dziesmu ar dzejnieces vārdiem "Nekas man nepieder no tevis".

Maija Stepēna, biedrības "Mazā taka" vadītāja dalījās savās atmiņās par dzejnieci, uzsverot viņas personības starojumu un eleganci. Bet par Anitas Svētiņas rosīgo dabu, aizstāvot dabas un kultūras vērtības, liecināja fragmenti no viņas vēstulēm.

Vairāk kā 20 gadus Anitas Svētiņas dzejoļi bija lasāmi rajona laikrakstā "Staburags" (iepriekš "Komunisma uzvarā"). Skolotāja Ausma Markava pastāstīja, ka savās mājās rūpīgi glabā daudzo gadu garumā sakrātās avīzē publicētās dzejas lappuses un grāmatu plauktā sava vieta ir zilajai dzejas grāmatiņai. Ar laikraksta "Staburags" redakcijas ierosmi un ģimenes atbalstu izdotā grāmata ir kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Ģimenes arhīvā atrasti vēl citi dzejoļi dzejnieces glītajā rokrakstā, kuri nekur nav publicēti. Viens no tiem "Manas klases meitenēm"  - uzrakstīts pēc kāda klases salidojuma, tika plašākam klausītāju lokam nolasīts pirmo reizi. "Vai atceraties, kā mēs visas mīlējām pavasari?" dzejniece jautā un novēl: "Paturēsim sirdīs vietiņu mazu, kur pirmajiem vizbuļiem uzziedēt un auglīgam lietum nolīt." Pasākumā izskanēja biedrības „Mazā taka” un dzejnieces ģimenes kopīgā vēlme izdot atkārtotu un papildinātu ar vēl nepublicētiem dzejoļiem Anitas Svētiņas dzejas krājumu. Tā būtu visskaistākā dāvana viņas dzejas cienītājiem, mums visiem, kuri meklē savu Sanmikelu un starp zvirgzdiem alkst saskatīt zvaigznes.

Sarmīte Rode

Ingrīdas Grūbes foto