Izstādes “Pretī Sapņiem” atvēršana un tikšanās ar darbu autori

No 6. septembra līdz 27. septembrim tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālajā mājā "Galdiņi" apskatāma mākslinieces Justīnes Iie gleznu izstāde "Pretī Sapņiem".

Interesanta, atraktīva, iedvesmojoša un tik ļoti daudzpusīga. Tādu mēs iepazinām Justīni, tiekoties viņas darbu izstādes atklāšanā. Katra mākslinieces glezna ir ar savu stāstu, kas klātesošajos radīja pārsteigumu, sajūsmu, izbrīnu, smaidu.

Atklāšanas pasākumā ar izstādes autori tikās Bebru pamatskolas vecāko klašu skolēni un pagasta iedzīvotāji.

 Par sevi māksliniece pastāstīja: "Esmu 25 gadus jauna sieviete, kas šajā garajā dzīves ceļā vēl sevi tikai meklē. Pēc profesijas esmu grāmatvede un žurnāliste.  Cilvēki mēdz teikt, ka esmu ļoti komunikabla un ar savu viedokli. Savukārt mamma vienmēr jautā: "Kad tu pieaugsi?".  Viņa uzskata, ka es joprojām esmu pārāk vieglprātīga, aizmāršīga un bērnišķīga. Tomēr tieši šajās īpašībās, laikam, izpaužas mana mākslinieciskā puse, jo, mākslai nav robežu un ieliekot sevi robežās, diez vai ir iespējams, ko radīt.

Kad mācījos pamatskolā, mamma izlēma, ka mana dvīņu māsa – Endija – jālaiž Jēkabpils Mākslas skolā, jo viņas talants bija acīm redzams. Savukārt es izlēmu, ka iespītēšos un uzstāšu uz to, ka arī vēlos doties un mācīties kopā ar māsu.

Pēc pieciem gadiem, ar māsas palīdzību, skolu absolvēju.  Jāmin, ka māsa vienmēr ir bijusi mans skolotājs un elks, kam vēlos līdzināties, jo pateicoties viņas kritikai un vēlāk uzslavām, es turpināju gleznot. Tam gan bija nepieciešams laiks, jo gleznot atsāku tikai nepilnus divus gadus atpakaļ, kad dzīvē nāca dažādas pārmaiņas un vēstis. Emociju gūzma bija tik liela, ka nespēju tās atšķirt un "sadalīt". Tad izlēmu, ka ir jāmēģina gleznot.

Šajā laika posmā man ir tapušas vairāk kā 20 ļoti dažādas gleznas. Mēs ikdienā izdzīvojam tūkstošiem mirkļu, pārdomājam miljoniem domu. Manas gleznas ir veids, kā es šīs emocijas apkopoju un palaižu prom. Varbūt tieši tādēļ tās ir tik atšķirīgas, jo arī sajūtas, lai cik līdzīgas būtu, nekad nebūs vienādas. Es gleznojot neievēroju noteikumus – elipses, horizontus, proporcijas utt. Gleznoju to, ko sirds un roka vēlas.  Visbiežāk tas ir emociju uzplūdumā, līdz ar to gleznas top viena vakara laikā, retos gadījumos ilgāk."

Justīnes vēlējums izstādes apmeklētājiem, Bebru pamatskolas jauniešiem: "Galvenais nebaidīties īstenot savus sapņus. Sekojiet tiem un dariet, jūs varat, jums izdosies!"

Lai šie vārdi ir kā iedvesma ik katram no mums!

Jolanta Pīķe,                     

memoriālās mājas vadītāja