Daugavas skatu laukums "Lorelejas klints"

Pirms Pļaviņu HES uzcelšanas viena no populārākajām peldvietām Pļaviņās bija Daugavas labajā krastā pie Lorelejas klints, kur lejaspusē ūdens griezās pa apli – tā sauktais Velna atvars jeb Trakais atvars. No klints uz pretējo krastu visā garumā stiepās klints paaugstinājums, pār kuru brīvi plūda ūdens, veidojot ūdens kritumu, zem kura peldētājs, turoties pie klints, varēja brīvi elpot, bet krastmalā esošajiem skatītājiem palikt neredzams. Krasta lēzenā mala bija noklāta ar plakaniem laukakmeņiem, kas saules iespaidā sasila un peldētāji ar labsajūtu varēja uz tiem sildīties. Pļaviņu pilsētas labākie peldētāji šo vietu izmantoja savos treniņos, lēkdami no klints augšas atvara ūdeņos.

Pēc Pļaviņu HES uzbūvēšanas un ūdenskrātuves ierīkošanas, Lorelejas (Nāru) klints ir pazudusi Daugavas ūdeņos. Ievērojami paceļot ūdens līmeni, izzudušas krāces un Velna jeb Trakais atvars klints pakājē. Aptuveni tajā vietā, kur atradās klints, ir ierīkots skatu laukums Daugavas ainavas vērošanai ar soliņu, baltegli un dažiem laukakmeņiem.
Stāsti par Lorelejas klinti:

Trakajā atvarā pa zemes apakšu iztekot upe. Tā nākot no Odzes ezera. Neviens lāga nav zinājis, vai tā ir vai nav, bet nu reiz tas bijis gaiši redzams. Pie ezera mežstrādniekiem pasprucis baļķis ar iecirstu cirvi. Kā palīdis zem citiem kokiem, tā nav vairs izniris. Pēc kāda laika – nu tu brīnums! – tas ar visu cirvi uzpeldējis Trakajā. Kā tad šis te citādi tika, ja ne pa zemes apakšu?
(J. Jansons, Pļaviņās)