Kalpu klēts

  “Tad nāca kalpu klēts. Tai nebija kārtīgi aiztaisītas kraškas (griesti). Pār sijām bija tikai šķērsām pārliktas dažas kārtis, uz kurām tad stāvēja sasviestas dažādas darba lietas: kūlīšos sasieti grābekļi, sakumi, dakšas, izkaptskāti. Tur arī gulēja tukši dzijas   kreķīši, audekla skalu buntes un nīšu kociņi. Izkaptis bija aizbāztas aiz spāres, augstu, tā ka kātu galus tikai vīri paši varēja aizsniegt. (..)

   Kalpu klētij bij divkārša grīda. Vispirms no vienas vietas nolikti apaļi koki, tad šķirbas piedzītas ar māliem un nolīdzinātas. (..)

   Gar sienām stāvēja dažādas lādes, tīnes, skapji un skapīši.  Pa starpām dažādi toverīši, kastītes, kubuliņi, vanniņas, muldiņas, baļļas un spaņņi, gan šauriem, gan platiem virsiem, gan koka, gan dzelzs stīpām, striķa un drāts pasaiņiem.

    Sienās bija daudz vadžu, un uz tiem sakrauti šķieti, nītis, skali. Uz šiem pašiem vadžiem arī karājās sukātu linu grīstes, pastalu auklu buntes, dzijas gabali un kulēs sabāzta vilna. Vēl tur karājās dažādas ārstniecības zāles, sasietas kūlīšos: bišu krēsliņi, sausie aši, pelenes, (..).

     Zem sijām bija auklās pakārtas gludas kārtiņas. Uz tām puškārtin uzsvieda goda drēbes. Daža kārtiņa margot margoja aiz strīpainu lindraku daudzuma. Bet bij arī kailas kārtiņas, uz kurām vārgoja trīs četri salāpīti maisi, rudens gaidīdami.

     Klēts vidū, pie zemes, stāvēja uz klucīšiem un bluķīšiem sakravāti dažāda lieluma un dažāda tīruma pilni maisi un kules. Rudeņos tie aizņēma gandrīz visu klēti.”

(Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata”)