Lielais vāgūzis, kalpu pūnīte un kalpu stallītis

“Tad nāca lielais vāgūzis. Tas bij vēl jaunāks par saimnieka klēti. Tam arī bija grīda un vienā galā stipra kraška (griesti). Vasarā tur glabājās ragavas un važas; ziemā uz tās sacēla ratu drēģus, dažreiz arī riteņus. (..)

Uz vāgūža kraškas stāvēja arī daudz dažādu lietaskoku. Tur bija sakrauti dēļi un  plankas, lemesnīcas, ilksis, saliekti riteņu loki. (..)

Ziemeļu sienā vāgūžam bij neliels lodziņš ar stikla rūti. Pa to varēja pārredzēt saimnieku kāpostu dārzu, arī ganības, un vēl tālāk, kaimiņu māju jumtus. (..)

Netāl no lodziņa bij grīdā paprāvs caurums. Pa to no vāgūža izslaucīja mēslus. Zirgus jūdza vāgūzī (..)

 Vāgūžam bij dubultdurvis, veramas uz abām pusēm. Durvju ārpuse bij apsista ar zimzētiem dēlīšiem. (..)”

     “Vāgūžam lipa klāt zemāka būve, kalpu pūnīte, augstu slieksni, tukša no apakšas līdz škurbai, cauru jumtu un caurām nospārēm. Bet, kad vasarā nospāres aizbāza ar sienu, tad lejā, pie siena strēķa, bija maiga gulēšana.”

 “Pie pūnītes, pats pēdējais garajā ēku rindā, stāvēja kalpu stallītis. Arī tam bij gandrīz tikpat augsts slieksnis kā pūnītei. Kad mēslus izveda, tad govīm berzējās vēderi pie sliekšņa, iekšā un ārā kāpjot, un viņas mēdza tad lēkšus lēkt. Arī aitas pa priekšu taisīja lēcienu uz sliekšņa, un tikai tad iekšā vai ārā.”

 (Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata”)