Neretas mazbānīti atceroties

                                                                                           Mazbānītis Neretā, 1920. gadi

Latvijā šaursliežu dzelzceļš bija izplatīts 20. gadsimta sākumā, un tas bija svarīgs transporta līdzeklis, īpaši lauku apvidos, kur dzelzceļa infrastruktūra vēl nebija pilnībā attīstīta. Mazbānītis (šaursliežu dzelzceļš) kursēja arī Neretā.

Dzelzceļa līnijas no 1915. līdz 1916. gadam būvēja vācu armija un vietējie iedzīvotāji, lai apgādātu gar Daugavu izvietoto fronti. Pēc kara teju visu vācu armijas militāro transporta tīklu salaboja un izmantoja miera laika kravu un pasažieru pārvadāšanai.

Viesītes šaursliežu lauku dzelzceļu mezgls bija Latvijas lielākais 600 mm sliežu platuma dzelzceļu tīkls, kas pastāvēja līdz 1972. gadam. Dzelzceļš savienoja lielākās Sēlijas pilsētas un vairākus ciemus: Neretu, Viesīti, Daudzevu, Jēkabpili, Aknīsti un citus, kopgarumā - 280 kilometri.

Vislielākais sliežu ceļu skaits Neretas stacijā bijis Pirmā pasaules kara laikā - astoņi. Toreiz Neretā bija arī depo sešām lokomotīvēm. Diemžēl, negadījuma dēļ tas nodega. Pēc Pirmā pasaules kara, 1927. gadā, Neretā tika uzbūvēta mūra stacijas ēka un vēlāk - 30. gados, uzcelts neliels depo un dzīvojamā ēka.

                                                                         Neretas dzelzceļa stacijas ēka, 1930. gadi

Pasažieru bānīša sastāvu vilka lokomotīve, aiz kuras bija piekabināts pasta vagons, aiz tā 6 vagoni ar pasažieriem. Vagonā gar sienām atradās soli. Ejot pa vagoniņu, varēja izmainīties 2 cilvēki. Vagoniņā bija 18 vietas. Vilcienu pavadīja 3-4 konduktori, kuri signālus nodeva, dūšīgi svilpjot. Pavadoņu galvenie uzdevumi bija pārdot biļetes un nosaukt pieturas, rūpēties par kārtību vagonos un ziemā kurināt krāsniņas.

Preču vilciena sastāvam aiz lokomotīves vēl bija piekabināta malkas platforma, tad dienesta vagons vadītāja palīgiem. Aiz tā vaļējas platformas vai slēgti preču vagoni. Preču vilciena sastāvi kursēja uz Jēkabpili ar cukurbietēm, bet atpakaļ veda cukurbiešu graizījumus, minerālmēslus u.tml. Bija arī sastāvi, kuri veda kokmateriālus no šīs puses mežiem uz Daudzevas staciju.
Braukšana ar mazo bānīti bija visai romantiska. Bieži tas apstājās pie lielākajiem grāvjiem, lai iesūknētu ūdeni. Pasažieri tad atstāja vagoniņus. Vīrieši uzsmēķēja, sievietes, ja bija vasara, plūca puķes, lasīja ogas. Tad lokomotīve iesvilpās, pasažieri steidzās iekāpt, un brauciens turpinājās. Ātrums parasti nepārsniedza 10 km stundā. Pirms Otrā pasaules kara atgadījās, ka dažs neretietis, iestiprinājies vietējā tējnīcā, braukdams pa šoseju ratos, gāja ar mazo bānīti skrieties, un parasti palika uzvarētājs.

No Elvīras Elksnes atmiņām: “Bānītis, Viesītē uzņēmis gaitu - vienalga uz kuru pusi - līdz nākamajai pieturai ātrāk par trim stundām nenonāca. Attālums no Viesītes kā uz Jēkabpili, tā Neretu un Daudzevu bija apmēram vienāds: 28 - 30 kilometri. Trīs četras platformiņas ar kokmateriāliem, pāris pasažieru vāģīšu priekšgalā - tāds pirmajos pēckara gados bija ripojošais sastāvs. Lokomotīves vadītājs un konduktors - reizē arī sastāva pavadonis - tāda bija vilciena brigāde.

Pa līdzenumu tāds vilciens gāja samērā rāmi kratoties un ar mazajiem ritentiņiem sliežu salaidumos mīlīgi piesitot takti. Pret kalnu gan lokomotīve sāka lēni un smagi pūst, reizēm pat noelšoties, un pasažieriem šķita, ka sastāvs tā kā būtu izstiepies garāks. Tīri vai gribējās kāpt laukā un pastumt. Bet, kad nu lokomotīve tika kalnā augšā un sāka svērties uz leju, tad svilpe kā sivēns iekviecās, un viss sastāvs klabēdams sagrūdās cieši kopā un sākās jautra un ļodzīga ripošana no kalniņa. Sēdētājiem bija ko turēties. Vienu otru reizi dažs labs atradās uz grīdas vai arī pretimsēdētāji sabadījās ar pierēm, “sabučojās” ar deguniem. Jautri gāja. Nonākot līdzenākā vietā, ja tur bija upīte, lokomotīve uz tiltiņa apstājās un uzņēma ūdeni.”

                                                                                       Mazbānīša tilts pār Susēju

Mūsdienās no Neretas stacijas saglabājusies koka noliktava jeb garāža, kurā vienā pusē tika novietots dzelzceļa autobuss un otrā lokomotīve, pārbūvētā stacijas ēka un dzelzceļnieku dzīvojamā māja, bet pāri Susējas upei virzienā uz Lietuvas robežu līdz Altonas stacijas vietai šur tur vēl manāmas bānīša līnijas pazīmes.

Dzelzceļa izgudrošana kopumā bija liels ieguldījums Eiropas industriālajā un pilsētbūves attīstībā. Mūsdienās nu jau pagātnē aizgājuši senie kariešu ceļi, pasta stacijas un šaursliežu dzelzceļi, bet dzelzceļa stacijas, tilti un pārceltuves mums kalpo joprojām, šodien būdami industriālie, arhitektūras, vēstures vai mākslas pieminekļi.

Fotogrāfiju autors - nezināms.

Informāciju sagatavoja Neretas tūrisma informācijas punkts, Ziedu iela 11, Nereta.