“Starp istabu un zirgu stalli bija gara žagaru grēda.(..)
Turpat pie žagariem, vecā satrūdējušā skaidienā, bij ierīkots puķu dārziņš. Puķes nebija nekādas brīnišķīgās, bet katrs stādiņš puķu kopējai bij mīļš. Daža sēkla bija tālu nesta, daža saknīte pat no Leišiem atvesta.
Un tad, ap Jāņiem, kad šis dārziņš pietvīka un sacēlās līdz neaugstās sētiņas virsum, tad tur redzēja veselu bagātību. Ap žeperainiem kociņiem vijās turku pupas. Lieli tumšlapaini jorģiņu krūmi] rieta jau ziedus, kā zaļas pogas. Lielās rozes, cilvēka augumā, lēnām locījās. Viņu bālie, tumši sarkanie un baltie ziedi kāpa un kāpa virsotnei pakaļ, līdz pat vēlam rudenim, atstādami aiz sevis mazus sēklu sieriņus. Zemāk ziedēja sīkrozītes, bišu krēsliņi, kumelītes, lielgalvainās santenes, ritenspoles un kliņģerītes. Dievkociņš stāvēja dārziņa galā un kvēpināja savu smaržu pa visu pagalmu, kad vēsma vilka.
Puķu dārziņam bija viens vai divi kopēji, bet saudzētāji – visi.”
(Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata”)
