Saimnieku klēts un mazais vāgūzis

“Klētis. Tā bija vesela ēku grēda, pamazām sabūvēta vienā laidā.

 Galā, pie pašiem laidara vārtiem, bija saimnieku jaunā klēts. (..) Saimnieku jaunajai klētij bija augsta paklēte. No dārza puses tajā varēja ielīst pat liels cilvēks; bet tur jau nebija nekā ko meklēt.

     Priekšā bija prāva nojume un tikpat liela klētspriekša, ar grīdu. Durvīm pretim gulēja liels balts akmens. Tam blakam brūngans mazāks akmens. Tās bija trepes, pa kurām pat bērns varēja tikt uz klētspriekšas un tad pašā klētī.

     Klētspriekšas viens gals tika aizsists ar dēļiem no apakšas līdz pat jumtam. Tā bija būda suņiem. (..)

     Iekšā klēts bija skaistāka par istabu. Varēja pat durvis aiztaisīt, ja gadījās vējš pretim, – mazais lodziņš deva tik daudz gaismas, ka varēja redzēt pat grāmatu lasīt. Pa šo lodziņu varēja pārredzēt visu sētsvidu un istabas durvis.

     Klētij bija grīda un stipri dēļu griesti. Nevērtīgākās un mazāk vajadzīgās mantas visas glabājās augšā, uz kraškas. Lejā bija tikai  galds, skapji, gultas, saimnieces pūra lāde, dzelzīs kaltiem pakšiem. Uz vāka tai bija uzkrāsota zila roze piecām lapām.(..)”

“Klētij blakām bij mazs vāgūzītis, soļi pieci plats aizgaldiņš. Ja kādreiz tajā iestūma goda ratus, tad tikko varēja vairs garām aizlīst, kad gāja pie miltu tīnes.”

(Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata”)