Ja Lieldienas vēlies pavadīt ne tikai krāsojot, ripinot olas un šūpojoties, bet arī izstaigājot kādu dabas taku, lai noķertu spožos pavasara saules starus – dodies uz Sūnu un Laimes lāča takām Skrīveru pagastā!
Arī aprīlī turpinām rakstu sēriju #AtklājAizkrauklesnovadu, šoreiz vēstot par lieliskām dabas takām, kurās baudīt pavasara iestāšanos un atrast pirmās vizbulītes.
Sūnu taka ir 800 m gara, tās nosaukums saistās ar Andreja Upīša stāstu “Sūnu ciema zēni”. Pa šīm vietām maldījās 3 sūnciemieši – Andrs, Ješka, Bukstiņš – meklēdami Laimes lāča pēdas. Ejot no liepu alejas augšup un nogriežoties pa kreisi Sūnu takā, taciņa it kā ved kalnup. Tā arī ir, kamēr tiek līdz Kalnamuižas ezeram, gājēji ir pacēlušies 18 metrus virs ūdens līmeņa Daugavā.
Taka ir ērti ejama un izbraucama velosipēdistiem. Jau sākumā katru uzrunās A.Upīša vēstījums laimes meklētājiem, ka “laime ir tepat”, tātad - katram savās mājās. Balto Māju ļaudis māca visdižāko gudrību, ka vislielākā vērtība ir ģimene un strādīgums. Sūnu takā var sastapt arī muižkungu un čigānieti, mežsargu un daudzus kolorītus sūnciemiešu tēlus, veidotus kokā, – Tauķieni un Plauķieni, Ciepsliņu, Radzieni…
Kalnamuižas ezera krastā ir lapene, te var pasēdēt, atpūsties, ieturēt pusdienas. Ugunskura vietā var sakurt uguntiņu, uz ezera laipas uzejot, var pārliecināties par tīro ūdeni.
Laimes Lāča taka arī ir 800 m gara, tā vijas ap Kalnamuižas ezeru, darbā “Sūnu ciema zēni” – Apaļo ezeru. Ejot pa laipām un virzienu zīmēm, rodas iespaids, ka ezers ir dabīgs ezers ar divām salām. Bet tā nav. Ezeru veidoja Skrīveru muižas pils īpašnieks un dendrologs Maksis fon Siverss. Uz saliņām var nokļūt pa diviem tiltiņiem. Ezerā aug baltās ūdensrozes, kuras bagātīgi sazied vasarā. Pavasarī visskaļāko troksni taisa zaļā vardīte – maza, bet skaļa. Ejot tālāk, var samanīt vecā ezera vietu, par kuru ir vairākas teikas un nostāsti. Kalnamuižas ezera dienvidu krastā atrodas izmūrēta ūdensvada aka. No tās pilij un Skrīveru dendroloģiskā parka kokiem ar trieces sūkni padeva ūdeni.