Mēs nosargājām Latvijas brīvību!

Pagājuši 26 gadi kopš vēsturiski svarīgiem notikumiem Rīgā, kad piecdesmit tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, esot kopā uz barikādēm, aizstāvēja sapni par mūsu valsts neatkarību. Ar gara spēku pret karaspēku drosmīgo barikāžu aizstāvju vidū bija arī Kokneses novada iedzīvotāji. Ir ugunskuri, kuri tautas atmiņā liesmo un neizdziest. 13. janvārī Kokneses kultūras namā pie atmiņu ugunskura tikās 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieki. Atceres pasākumā gaidīts viesis bija Romualds Ražuks - 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda dibinātājs un valdes loceklis, barikāžu laika Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs un Saeimas deputāts. Tolaik stipri vīri labākajos gados - tagad sirmi kungi ar vīrišķīgi staltu stāju, kuri ar godu pie krūtīm nes barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, šajā tikšanās reizē apliecināja: „Mēs nosargājām Latvijas brīvību.”

„Paldies, ka bijāt kopā mūsu tautai izšķirīgā brīdī. Arī es, būdams Rīgas Tehniskās universitātes students, biju notikumu epicentrā. Atceros cilvēku vienotību un pacilātības sajūtu,” atklājot pasākumu, klātesošos uzrunāja Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris. Ar klusuma brīdi godināt barikāžu dalībnieku piemiņu, kuru vairs nav mūsu vidū, aicināja viens no šī pasākuma organizētājiem Jānis Rudaks.

„Kāpēc mums ir svarīgi atcerēties šos notikumus? Tas, ko mums iemācīja barikādēs, noderēs arī turpmāk. Tikai nevajag gausties par šodienas situāciju valstī, kā arī nevajag baidīties pieņemt nepopulārus lēmumus. Joprojām ir barikāžu dalībnieki, kuri nav apzināti. Aicinu pieteikt šos cilvēkus, lai mēs šogad arī viņus varam apbalvot,” sacīja Romualds Ražuks. 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes vairs nepiešķir, bet ir pieņemts lēmums par pateicības raksta piešķiršanu. Ierosinājumu (aizpildītu anketu) par pateicības raksta piešķiršanu var iesniegt jebkura persona, izņemot pašu apbalvojamo, sūtot 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrībai (Rīga, Krāmu ielā 3). Anketas veidlapas varēs saņemt arī Kokneses novada domē.

Ar muzikāliem priekšnesumiem klātesošos sveica Kokneses Mūzikas skolas saksofonistu kvintets, bet jauno mūziķu skolotājs Ziedonis Puķītis, arī barikāžu dalībnieks, dalījās savā atmiņu stāstā. Atceres pasākuma vadītāja Inguna Strazdiņa aicināja noskatīties dokumentālo filmu „Tēvu barikādes”. Režisors Zigurds Vidiņš, barikāžu notikumu aculiecinieks un dokumentētājs, šajā filmā septiņos stāstos atklāj, kā 1991. gada janvāra dienas izmainīja viņa un daudzu citu dzīvi. Filmā vissmeldzīgākie ir kadri, kuros tuvinieki un draugi slimnīcā ir līdzās kinooperatoram Gvido Zvaigznem, kuram nebija lemts izdzīvot pēc ievainojuma Bastejkalnā. Šī filma var būt par vērtīgu mūsu tautas vēstures stundu jaunajai paaudzei.

Pēc filmas noskatīšanās turpinājās dalīšanās atmiņās, atzīstot, ka 1991.gada janvāra notikumi Baltijā ir neatņemama Padomju Savienības sabrukuma sastāvdaļa - ja tie būtu risinājušies citādāk, tad arī padomju režīma sabrukums būtu norisinājies citādāk.

Romualda Ražuka vadībā LTF Domes sēdē 1991. gada 12. janvārī tika pieņemts lēmums par stratēģiski svarīgu objektu sargāšanu un tautas manifestācijas rīkošanu Rīgā. Pēc padomju režīma karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem, 13. janvāra rītā, uzrunājot cilvēkus Latvijas Radio, Latvijas Tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks aicināja pulcēties protesta manifestācijās.

Pasākuma dalībniekiem Ražuka kungs atgādināja: „Līdz barikāžu notikumiem tika ieguldīts liels sagatavošanās darbs, tika izstrādāts plāns X stundai. Barikāžu celtniecībā galveno lomu nospēlēja valdības pārstāvju iesaistīšanās tajā. Zemkopības un Satiksmes ministrijas deva savu smago tehniku un būvmateriālus šķēršļu izveidei. Tolaik taču neviens traktors nebija privātīpašumā! Īpaši nozīmīga bija vietējo pašvaldību loma barikāžu aizstāvju organizēšanā. Ar savu lielo entuziasmu, kopības sajūtu un bez ieročiem mēs pārspējām profesionāļus – Valsts drošības komiteju un izlūkošanas dienestus. Dzīvosim tālāk uz priekšu, domājot, kā barikāžu pieredzi var izmantot nākotnē. Mums ir dotas ļoti daudz mācības. Paldies, ka izdarījāt to, kas bija jāizdara katram krietnam Latvijas pilsonim!”

Noslēgumā Romualds Ražuks pateicās Jānim Rudakam par dāvinājumu – uzrakstītajām barikāžu laika atmiņām: „Tas ir ķieģelītis mūsu neatkarības būvē, ko glabāsim barikāžu muzejā.” Nenovērtējama loma barikāžu notikumos ir LTF nodaļu biedriem visā Latvijā.

Pirmais LTF nodaļas vadītājs Koknesē bija Pēteris Stuburs, kurš pasākumā izteica savas atmiņas: „Viss notika ļoti strauji – rīkojām sanāksmes, rakstījām rezolūcijas, izplatījām LTF informatīvos izdevumus. Vairāk kā darbā ceļu pārvaldē Aizkrauklē biju aizņemts ar nodaļas vadītāja pienākumiem. Atceros, kā katoļu dievnamā iesvētījām Latvijas valsts karogu.” Šis karogs tagad pieder Kokneses kultūras namam, un atceres pasākumā stāvēja goda vietā. Arī karogam noteikti būtu savs stāsts ko izstāstīt.

Lielāko daļu LTF nodaļas materiālu Stubura kungs ir atdevis Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejam „Kalna Ziedi”. „Uz barikādēm devās ap 250 koknesiešu. Mūs LTF nodaļa bija norīkota pie Ministru padomes, kā arī daļa no mums atradās ēkas iekšienē. Man uzticēja štāba priekšnieka vietnieka pienākumus, lai katrs zinātu savu vietu, zīmēju izvietojuma shēmu. Rīgā pavadīju vairāk kā nedēļu. Varu droši sacīt, kā viens no varoņiem tikko redzētajā filmā: Latvijas lauku cilvēki bija tie, kas uzcēla barikādes un nosargāja Rīgu,” ar pārliecību sacīja Pēteris Stuburs. Vēlāk viņa pienākumus turpināja veikt Jānis Rudaks. Arī Rudaka kungam bija ko pastāstīt. Viņš atminējas, kā pirmajā barikāžu dienā braucēji pulcējušies pie Kokneses katlu mājas. Ceļā devušies ar Kokneses PMK piederošo autobusu, ko iepriekš ar priekšnieka Daiņa Putniņa gādību bija dabūjuši kā vairs neizmantojamu no Rīgas autobusu parka un saviem spēkiem saveduši kārtībā. „Barikāžu dalībniekiem atbalstu sniedza arī Kokneses iestādes un uzņēmumi. Uz Rīgu vedām gan malku, gan pārtiku. Kopā ar mums bija pagasta padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis. To dienu sajūtas nav izstāstāmas, mēs visi sajutāmies kā paveikuši kaut ko lielu un nozīmīgumu,” sacīja Jānis Rudaks.

Par piedzīvoto atmiņās dalījās arī koknesieši Jānis Mārtinsons un Artūrs Zariņš. Dzintra Liepiņa visu tā laika pastnieku vārdā atzina, ka arī pastnieki bija barikāžu aizstāvju pusē, jo viņu atnestās jaunākās ziņas katrā mājā bija ļoti gaidītas. Savukārt Zenta Bērziņa piebilda: „Mēs, barikāžu dalībnieku sievas, sargājām savus bērnus un gaidījām mājās vīrus, sekojot līdzi visiem notikumiem pa radio un televīzijā.”

Bebrēnietis Edgars Mikāls atminējās gan piedalīšanos LTF 2. kongresā, kas ildzis vairāk kā diennakti, un spilgti atmiņā palikušo mācītāja Jura Rubeņa uzstāšanos.

Viņš kopā ar citiem Vecbebru tehnikuma speciālistiem un LTF biedriem uz Rīgu devās barikāžu pirmajā dienā 13. janvārī. „Esmu pārliecināts, ka liela nozīme ir tam, ka visa pasaule, pateicoties ārzemju ziņu dienestiem, redzēja notikumus Rīgā un tas atturēja PSRS no tālākas vardarbības. Bija patīkami no žurnālistes Sarmīte Plūmes dzirdēt, kā intervējot barikāžu laika lieciniekus, izskanējuši vārdi: „Mēs atceramies zēnus no Vecbebriem!”

Vēlējums katram barikāžu dalībniekam uzrakstīt savu atmiņu stāstu, kas būtu kā mazs ķieģelītis ne tikai savas dzimtas balstā, bet, Ražuka kunga vārdiem sakot, Latvijas valsts neatkarības būvē.

Sarmīte Rode

Daces Svētiņas foto