Laikā, kad Latvija svin savus visgaišākos svētkus, ceļu pie lasītājiem sākusi Olgas Bundzenieces grāmata "Vasaras Koknesē". 16. novembrī Kokneses tūrisma centra izstāžu zālē, kur senās Kokneses skaistums skatāms Pāvila Karpa gleznās, sirsnīgā pasākumā satikās tā paaudze, kurai atmiņās vienmēr šalks Pērses ūdenskritums, cēla savā godībā Daugavas un Pērses satekvietā pacelsies Kokneses vecā pils, kā arī daudzi citi novada iedzīvotāji bija kopā, lai atvērtu Koknesei veltītās grāmatas lappuses. Īpaši gaidīti viesi bija rakstnieces dēla Aigara Bundzenieka ģimene. Pasākumā piedalījās arī liepājnieks Andris Kristons, jo viņa komponētās dziesmas par Koknesi, Daugavu un Pērsi dziedāja Kokneses kultūras nama jauktais koris "Alaine". Arī diriģente Silvija Cīrule un viņas kora dziedātāji ir Kokneses zudušo dārgumu aculiecinieki.
Mums katram ir pasaulē ir vieta, kuru saukt par savējo, kuru paņemt līdzi, kad jādodas tālumā un turēt sev cieši klāt kā vislielāko dārgumu. Olgai Bundzeniecei (1923-1999) šī vieta bija Koknese, kur Rīgā dzimusī meitene pavadīja savas bērnības vasaras no 1928. līdz 1935.gadam.
Atmiņu stāsta autore savu dzīvi veltīja skolotājas darbam, bet jaunības gados darbojusies žurnālistikā, ir izdotas vairākas bērnu grāmatas. Viņas dzīves lielākā daļa pagājusi Cēsīs, tur izaudzināti dēli Aigars un Gundars. 1993. gadā, dzīvojot Jūrmalā, ar literāro darbu "Vasaras Koknesē" rakstniece piedalījās Kultūras fonda Daugavas programmas izsludinātajā literāro darbu konkursā. Lai arī Olgas Bundzenieces darbs tika atzinīgi novērtēts, tas netika izdots. 1999. gadā 76 gadu vecumā Kokneses krāšņuma iemūžinātāja aizgāja mūžībā, bet uzrakstītais manuskripts gaidīja savu zvaigžņu stundu. Pagājušā gada vasarā Kokneses novada pašvaldība saņēma dāvinājumu – rakstnieces dēls Aigars Bundzenieks uzdāvināja atmiņu stāsta manuskriptu un bagātīgu fotogrāfiju klāstu par Koknesi 20. gadsimta 20. – 30. gados.
Tagad mēs varam ar lepnumu sacīt – ne tikai Staburagam ir Staburaga bērni – mums koknesiešiem ir sava Pērses meitene!
Olga Bundzeniece savās piezīmēs 1994. gadā rakstījusi: "Koknesē, mājās "Palejas", pavadīju bērnības vasaras no 4 līdz 14 gadu vecumam, augām dienām dzīvodama turienes dabas jaukumos, pazinu arī ciema sabiedrisko sadzīvi. Pērses klinšainie raksti, ūdenskritums, augstais pilsdrupu kalns Daugavas malā, visa turienes teiksmainā senatne iznīcināta. Pastāv vien Visuma klišejās – kā it viss, kas uz Zemes reiz bijis. Kad rakstīju bērnības atmiņas par Koknesi, kādu to redzēju pirms 65 gadiem, biju pārliecināta, ka tāds darbs ir vajadzīgs – piemiņa iznīcinātajam Kokneses dabas krāšņumam, kuru jaunākās paaudzes neredzēs, par to varēs uzzināt tikai no bildēm un grāmatām. Pazudināto Staburagu vēl piemin, lasa "Staburaga bērnus". Bet manā grāmatā dzīvo Kokneses bērni, viņu piedzīvojumi. Tur staigāts arī pa Blaumaņa Purva bridēja pēdām un sastapta Peņģerota kundze, kas uzdevusies par Kristīnes prototipu. Savu personīgo piedzīvojumu stāstu papildināju ar tā saucamo izziņas materiālu – par Jauno pili un baronu kapiem, par ciema bodītēm, tirgu, proģimnāziju, profesoru vasarnīcām, bruņinieku pils vēsturi utt. Tur vieta arī Kokneses izloksnei, kas jau sen izzudusi, bet valodnieku rakstos par to gaužām trūcīgas ziņas. Un Kokneses bildes ir krātas kopš bērnības dienām.
Rakstīju ar misijas apziņu – saglabāt citiem uztveramas zīmes par šo vietu, jo cits neviens nevar to izdarīt, rakstnieku saimē nav neviena paša, kas dzīvojis Koknesē. Esmu pārliecināta, ka dzīva cilvēka saikne ar bijušo būs vērtīgāka piemiņas zīme nekā parkā "iestādītais" stabiņš pretī tai vietai, kur Pērses klinšainajā gravā reiz šalcis slavenais ūdenskritums. Tas bija mīlestības darbs vairāku gadu garumā, kuru izpildījusi izjutu gandarījumu."
Bundzenieku ģimenes sapnis ir piepildījies - grāmata "Vasaras Koknesē" par pašvaldības līdzekļiem izdota tipogrāfijā "Erante" Jēkabpilī. Tā būs pieejama novada bibliotēkās un būs lieliska dāvana Kokneses viesiem, kā arī grāmatu var iegādāties Kokneses tūrisma centrā. Ilustrāciju grāmatas vākam bija izvēlējusies pati autore, skats no pilsdrupu loga uz Daugavu, mudina doties atmiņu ceļojumā.
Grāmatas atvēršanas svētkos Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris pirmo grāmatas eksemplāru uzdāvināja Aigaram Bundzeniekam un pateicās ģimenei par vērtīgo dāvanu Koknesei Latvijas valsts simtgadē. Olgas Bundzenieces mazmeita Katrīna dalījās atmiņās par vecmāmiņu un atklāja, ka viņas manuskripts daudzkārt noderējis gan skolas gados, gan studējot augstskolā kā vērtīgs kultūrvēstures materiāls. Savukārt tagad idejas no "Vasarām Koknesē" projekta darbiem smeļas mazmazdēls.
Pirmajā tikšanās reizē Aigars Bundzenieks mums novēlēja atrast māju, kura reiz nesusi "Paleju" vārdu. Olga Bundzeniece var pasmaidīt no mākoņa maliņas, jo viņas bērnības "Palejām", tagad 1905. gada ielai 26, skaistai un sakoptai sētai, ir krietni saimnieki Inguna un Andris Žogoti. Tikšanās reizē Inguna Žogota pastāstīja, ka šajās mājās dzīvo no 1996. gada un ir patīkami uzzināt, ka tajās reiz bijusi autores bērnības paradīze.
Pasākumā sirsnīgs paldies izskanēja skolotājai Mārai Citko par palīdzību grāmatas maketa sagatavošanā. Grāmatas tapšanā noderēja arī citu koknesiešu atsaucība. Lasot atmiņu stāstu, uzzināsiet par mazās Pērses meitenes draudzību ar Lulliņu no "Jaunpalejām". Lulliņa, īstajā vārdā Dzidra Jirgensone, ir mākslinieka Alda Dobenberga mamma, grāmatā ir skatāmas fotogrāfijas no viņa ģimenes albuma, kurās abas mazās meitenes ir kopā.
Pagājušā gada rudenī pašvaldības izdevumā Kokneses Novada Vēstīs bija aicinājums atsaukties iedzīvotājus, kuriem būtu fotogrāfijas, kas vēstītu par Koknesi 20. gadsimta 30. gadiem un kurās būtu redzamas Kokneses ielas un daudzie veikaliņi, kurus atmiņu stāstā piemin rakstniece. Paldies par atsaucību Rutai Viļumsonei, arī foto no viņas personiskā arhīva noderēja šo atmiņu ilustrēšanai. Savukārt koknesiete Mirdza Briģe dalījās atmiņās par veikaliem un bodītēm, izstāstot, kuros namos Koknesē tie ir darbojušies.
Pasākumam kā gaišs stars cauri vijās kora "Alaine" dziesmas, kuras ar Kokneses dzejnieku vārdiem un Andra Kristona mūziku arī ir dāvana koknesiešiem.
Lai Pērses meitenes atmiņu stāsts ir iedvesmas avots ikvienam uzrakstīt savu stāstu par Koknesi!
Sarmīte Rode
Anitas Šmites foto